Māra Zālīte ir tas cilvēks, kas šodien veido latvisko tēlu gan Latvijā, gan pasaulē. Viņa liek mums iedziļināties problēmās, kuras ikdienā mūs nemaz nesatrauc. Drīzāk varētu teikt – mēs tām nepievēršam uzmanību, bet vajadzētu gan.
Autores darbi vienmēr ir ļoti personiski. Tie tieši uzrunā lasītāju. Tie liek meklēt cilvēkiem savu “es”, jo, autoresprāt, bez sava “es” cilvēks nevar runāt par pilnvērtīgu pastāvēšanu.
Darbos, it īpaši dramaturģijā, galvenais varonis ir tauta. Mēs visi. Jo šīs problēmas ir bijušas aktuālas visos laikos. Kāds tās jau ir piedzīvojis – neesam mēs ne pirmie, ne pēdējie.
Tautas mentalitātes izteikšana caur valodu, kultūru – tās ir Māras Zālītes dramaturģijas pamatvērtības. Lai par kuru laiku runātu, vienmēr valdījuši pretspēki. Labais, pareizais stāv pretim sliktajam. Autore nevirza mūs ne uz vienu pusi, bet liek izvēlēties ceļu pašiem.
Māras Zālītes lugas aptver laika posmu no senas pagātnes līdz pat mūsdienām. Un vienmēr tie ir latviešu tautas piedzīvojumi, gan lielākoties traģiski.
Lugā “Indriķa hronika” stāstīts par laika posmu, kad vācieši ar krustu un zobenu centās pakļaut mūsu tautu.
Autore nevēršas pret kristietību. Ne jau visi kristieši ir slikti. Indriķis, būdams vēl jauneklis, saprot lielās netaisnības. Viņš arī saprot, cik Latvija ir skaista:
,,Šai zemei ir sievietes smaids.
Kā mātei pie šūpuļa kārts.
Un gaismai un ausmai, un dziesmai,
Pat laimei – ir sievietes vārds.”
Lugā izspēlētas arī epizodes no Bībeles par bērna dalīšanu. Veselas trīs reizes. Beigu beigās tā pati dalīšana (plūkšanās) sanāk par Rīgu.…
