No bezgalīgās izziņas un sajūtu telpas, kuru veido latviešu tautasdziesmas ar Sauli vidū, no šīs bezgalīgās izziņas un sajūtu telpas uzvējo arī skumjā un varbūt pat fatalizējusies Bārenības Sajūta. Un kad mēs, mātesmeitas un tēvadēli, dziedam – „Kas tie tādi, kas dziedāja // Bez saulītes vakarā” vai arī „Tec, saulīte, tecēdama” – šī Bārenības Sajūta mūsos pamostas atkal, jo latentā stāvoklī tā vienmēr mūsu tautā bijusi. Tā ieprogrammēta mūsu kolektīvajā zemapziņā, šī parinodarījuma, atstātības, vientulības un žēluma sajūta. Šis izjūtu komplekss, kas gaišiem un smagiem viļņiem veļas no folkloras dzīlēm, liek ieraudzīt mūsu tautu kā Pamestu Bērnu (precīzāk, kā no Mātes atrautu Bērnu) ar tam atbilstošu psiholoģiju. Bērns bez Mātes. Kompensējot savu Bārenību, tas rada savā mitoloģijā pāri par 60 Mātes aizvietotāju (Zemes Māte, Vēja Māte, Meža Māte, Jūras Māte un tā tālāk) un meklē kompensāciju arī pie Saules. Meklē palīdzību pie Saules, nevis pie līdzcilvēkiem. Latvietis mīl abstrakciju. Latvietis mīl savu tautu (abstrakcija), bet nemīl savu kaimiņu (konkrētība). Viņš mīl Brīvību, Patiesību (abstrakcija), bet visas nelaimes sākas ar šo jēdzienu konkretizēšanos. Latvietis ir bērnišķīgs. Bārenīgi bērnišķīgs. Un viņam vēl aizvien nav Mātes. Tas kropļo viņa raksturu. Blakus dziļajam eksistenciālajam žēlumam radot žēlošanos, blakus ētiskumā sakņotam biklumam radot gļēvumu un pasivitāti. Viņš ieķeras brunčos Mātei – Saulei un raud. Kaut gan viņš ir DZĪVAS mātes bārenis. Mūsu Māte ir dzīva. Tā ir mūsu zeme. Ar ekonomisko un politisko augsni, ar kultūras debesi. Šodien vairāk kā jebkad mums jāapzinās – mūsu Māte ir dzīva. Tikai mums atņemta. Tikai mēs esam nošķirti no tās. Tik ilgi, ka gandrīz esam sākuši to mirušu domāt. Tā ir mūsu Bārenība – „dziesmiņās remdināma”. Remdināma, bet neremdējama. …
