Manuprāt, man ir ļoti interesanta ģimene. Vectēvs nelabprāt runā par savu bērnību un atmiņām, jo ir audzis audžuģimenē, savukārt manas mammas māte gan – viņa ļoti uzsver, ka bērniem ir jāzina savu senču vēsture, ciltsraksti u.c.. Ģimenē bieži esam pārrunājuši dažādus pagātnes notikumus. 20.gs. 20.-40.gadi man ir pazīstami galvenokārt caur manas mammas mātes naratīvajiem stāstiem. Protams, visas ikdienas darbības un notikumi no šiem gadiem līdz mūsdienām ir krasi mainījušies, bet vai cilvēka tikumi saglabājušies līdzvērtīgi? Vai es cienu tās pašas dzīves vērtības, ko mani senči?
Mans vecvecvectēvs (1887-1974) bijis ļoti praktisks cilvēks. 1928.gadā viņš uzcēla ģimenei jaunu saimniecību. Ēkas bija neizskatīgas, pagalms šaurs un vienmēr piegružots, virtuves durvīm priekšā atradās kūts. Vīrs vadījies pēc principa „ka tik parocīgi, man smukuma nevajag! Mēslu smaka – maizītes smaka!” Pēc vecvectēva atmiņām noprotu, ka dzīvojamā ēkā varēja iekļūt tikai laipojot pa lopu piemēsloto pagalmu, kur veseliem mākoņiem riņķoja dažādu krāsu mušas. …