Mans viedoklis par pedagoģiski filosofiskajiem principiem Latvijas izglītībā, teorijā un praksē

Tāpat kā jau visos likumos, tāpat arī izglītībā, nekas nevar būt ideāls – atkāpes vienmēr ir bijušas un būs (ar viena likuma palīdzību vienmēr var apiet otru). Tā kā es strādāju skolā ar jauniešiem ar speciālām vajadzībām, tad bieži pamanāmas netaisnīgas rīcības. Skolai šogad bija jāpāriet no Labklājības ministrijas pakļautības zem izglītības ministrijas. Teorētiski tas nav nekas slikts, bet praktiski nākas saskarties ar grūtībām. Tas, kas šiem jauniešiem bija iegūstams pa velti, tagad par to ir jāmaksā – ēdināšanas izdevumi jāsedz pašiem. Latvijā skolu jauniešiem ar īpašām vajadzībām nav nemaz tik daudz – tieši tāda paša tipa skola ir arī Jūrmalā. Atšķirība ir tāda, ka šeit joprojām visus izdevumus sedz valsts, tajā skaitā arī ēdināšanas izdevumus (Pamatojums – jūsu audzēkņi saņem stipendijas, tāpēc viņiem jāmaksā, bet to jau izlēma izglītības ministrijā, ka jāsaņem stipendijas.). Bet mūsu audzēkņiem par to ir jārūpējas pašiem, daudzi to nevar atļauties un mācības vienkārši pamet (ja invaliditātes pensija ir 35 ls – tik daudz mēnesī ir jāmaksā tikai par ēdināšanu, bet viņiem vēl ir regulāri jālieto medikamenti, kas nav no lētajiem, sevi jāapģērbj, jāiegādājas personīgās higiēnas preces – pamperu iepakojums maksā 15ls, bet mēnesī vajag divus iepakojumus). Bieži vien domāju, pēc kādiem kritērijiem īsti tiek piešķirtas pensijas – vieniem, kas no bērnības ir invalīdi, ir lielākas, bet otriem – kas ieguvuši traumas dzīves laikā (nokļuvuši ratiņkrēslos) ir citas, jo nav darba stāža, ko ņem vērā aprēķinot pensiju. Rodas jautājums: kā jaunietim, kurš tikko ir beidzis vidusskolu, vai turpina iegūt augstāko izglītību var būt darba stāžs? …