Mīlestībā primārais nav attiecības ar kādu zināmu personu; tā ir attieksme, rakstura orientācija, kas nosaka cilvēka saistību ar visu pasauli tās veselumā, nevis ar vienu mīlestības „ objektu ”. Ja cilvēks mīl tikai vienu cilvēku, tad viņa mīlestība nav mīlestība, bet simbioza pieķeršanās vai paplašināts egoisms. Ja es patiesi mīlu vienu cilvēku, tad es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es spēju kādam pateikt „ Es tevi mīlu, ” – man jābūt spējīgam pateikt: „ Es mīlu tevī ikvienu, caur tevi es mīlu pasauli, es mīlu tevī arī pats sevi. ” Apgalvojums, ka mīlestība ir orientācija uz visiem, nevis uz vienu, tomēr nenozīmē, ka izriet no mīlamā objekta tipa. Es vēlējos izzināt un izteikt savas domas par šādiem mīlestības objektiem – brāļa, mātes un tēva mīlestību.
Brāļa mīlestība ir visfundamentālākais mīlestības paveids, kas ir visu mīlestību pamatā. Ar to var saprast atbildību, rūpes, cieņu, zināšanas pret attiecīgo cilvēku un vēlēšanās palīdzēt viņam dzīvē. Ja esmu attīstījis spēju mīlēt cilvēkus, tad es nemaz nevaru nemīlēt savus brāļus.…