Mana pieredze skolotāja profesijā arī bija paplašinājusies, kad mana klases audzinātāja, uzzinot, ka es izdomāju kļūt par viņas kolēģi, deva man iespēju organizēt mācību stundu skolā, kur mācības es jau pabeidzu. Bioloģija bija viens no maniem vismīļākajiem priekšmetiem, tāpēc man nebija nekādu problēmu pastāstīt 12. klasei par tēmu, kuru es labi zinu. Es izdomāju diezgan daudz prakses uzdevumu, lai rosinātu skolniekus iesaistīties stundā, un viņi teica, ka viņiem tas patika visvairāk. Kaut arī viņi jutās labāk ar mani, jo mēs bijām gandrīz viena vecuma, un skolotāja man pastāstīja, ka parasti šī klase nav tik aktīva un ieinteresēta stundā kā tajā dienā. Mani aicināja vēlreiz atnākt uz skolu ciemos, bet tie skolnieki joprojām dažreiz man raksta sociālajos tīklos un uzdod jautājumus par bioloģiju.
Secinot, es gribētu pateikt, ka mums, ka topošajiem skolotājiem, ir jāsaprot, cik vērtīga un svarīga ir mūsu profesija, jo mēs atbildēsim par jaunāko paaudzi. Mūsu rokās būs to cilvēku prāts, kuri ies uz nākotni un veidos to. Šīs piecas lietas, par kurām es esmu pastāstījusi, uzdāvināja man lielisku dzīves pieredzi. Tomēr šie mazie soļi bija tikai sākums manā ceļā profesijā, bet šis posms ir visgrūtākais, un pagaidām es varu tikai iedomāties, kas tieši mani sagaida. Pēc manām domām, šīs posms ir vissarežģītākais tāpēc, ka es īsti neesmu pārliecināta, ar ko man uzsākt un kā jārīkojas, bet visam vienmēr bija un būs savs sākuma punkts, vajag tikai iedvesumu, kura rosina vēlmi iet tālāk.
…