" Ai nē, tajā stiklā es neskatos,
Neko labu tur neieraudzīt!
Šaržs, ko man veltī spogulis,
Vairs nekādi nav draudzīgs."
Manuprāt, spogulis parāda ne tikai izskatu, bet arī cilvēka dvēseles stāvokli. Piemēram, kad es esmu laimīga un staroju iekšēji, spogulis vienmēr atbild ar to pašu, bet, kad skumstu un pasaule brūk, tad viņš itkā netīši par to man liek manīt. Es meklēju atbildi uz jautājumu - vai spogulis tiešām atbild uz jautājumu - "Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura visā pasaulē ir visskaistākā, vismīļākā?" Ierasts, ka spīģelis atbild, ka viņa būs līdzās, kad viss kārtībā, viņa būs tava, tavējā. Un tad es atradu... Man uz mirkli likās, ka spogulis ir kāds mans draugs un, ka viņa domas par mani nemainās pēc neveiksmīgas dienas vai slikti uzrakstīta kontroldarba. Te nu jāatzīmē tas, ka V. Belševica tika kritizēta, bet viņas spogulis un viņas balsts bija viņas dzejas fani. Daudzas sievietes vēlējās līdzināties viņai, jo viņa bija inteliģenta, skaista, asprātīga un ētri jutās sabiedrībā, lai gan mīlēja arī mirkļus vienatnē.
Secinājumus esmu izdarījusi ļoti daudzus. Manuprāt, esmu pat pārāk aizrāvusies ar rakstīšanu un savu domu izpaušanu, jo dažbrīd pat man pašai tās šķita haotiskas, iespējams, tādēļ, ka centos sekot tam, ko prātā izsecinu, bet nespējot vienlīdz ātri pierakstīt.
"Es nezināju, ka laime
var tik bezgala mierīga būt,
Kā jūra, kas bezvēja dienā
savu dziļumu spēku jūt."
Ir vēls vakars, aptuveni vienpadsmit, tādēļ noslēguma dzejas rindas izvēlējos tieši šīs, jo pašlaik izpratne par laimi man ir bezgala mierīga. Es vēlētos, lai tie atradumi, ko esmu guvusi, lasot V. Belševicas dzeju, mani pavadītu arī turpmāk un dotu man spēku, kad tā trūkst, liktu smaidīt, kad aiz loga līst, piedot, kad nodarīts pāri un saņemties, kad izsīkuši spēki. Par to visu dzejniecei liels paldies!
…