Valoda, pasaule, robeža. Ko patiesi ietver šie trīs tik pazīstamie jēdzieni? Savādi, bet tikai tagad, rakstot darbu, pirmo reizi iedziļinos to būtībā. Tātad robeža – vieta, kurā saskaras divas kādā veidā atšķirīgas vides, matērijas formas jeb dimensijas. Šķiet, robežas definēšana grūtības nesagādā.
Bet kā ar valodu un pasauli? Jāatzīst, uzreiz nav iespējams iedomāt visu, ko aptver šie apzīmējumi. Pasaule taču ir tik plaša un reizē šaura, tik liela un reizē tik maza, ka varētu to paņemt plaukstā. Pasaule ir viss: puķes, zāle, koki, cilvēki, dzīvnieki, putni un zivis, pat automašīnas, ēkas, tilti, upes un kalni. Bet pasaule ir arī mūsos pašos. Tāda maza pasaulīte, kur drūzmējas mūsu domas, mūsu jūtas, mūsu pieredze. Arī tā ir pasaule, tādu ir pat ļoti daudz.
Un visbeidzot valoda – tai ir ne mazāk formu un skatījumu kā pasaulei. Valoda var būt tradicionāli izprasta kā simbolu un zīmju kopa, apvienota alfabētā; tā padara iespējamu kādas tautas, cilvēku grupas sazināšanos. Tas vien jau norāda uz valodas nozīmīgumu mūsu dzīvē, bez sazināšanās nav iespējama cilvēka pilnvērtīga eksistence. Caur saziņu cilvēks gūst sev draugus, atbalstītājus un ienaidniekus, caur saziņu viņš uzkrāj informāciju, kas savukārt veido zināšanas, uzskatus, labā un ļaunā izpratni, vērtību skalu. Saziņa veido mūsu pasauli, pat vēl vairāk, saziņa veido pašu cilvēku. Un saziņa nav praktiski iespējama bez valodas klātbūtnes.
Svarīgi, ka ar valodas palīdzību iespējams nodot zināšanas. Tieši māte un tēvs dod savam bērnam pirmo apjausmu par pasauli, kurā tas sper savus pirmos, nedrošos dzīves soļus, iepazīstina mazuli ar visu labo un ne tik labo, iemāca cienīt noteikumus, iemāca godāt vecākus, vecvecākus un cilvēci kopumā, godāt savu valsti.
…