Manas pārdomas par E.Ēriksona grāmatu "Identitāte: jaunība un krīze”

Es sākšu ar to, kas, laikam, nevienam nebūs pārsteigums, ka lasīt šo gāmatu, salīdzinot ar Buolbija grāmatu, bija neiedomājami grūti. Brīžiem es jutu, ka vispār neko nesaprotu, it kā tā grāmata būtu rakstīta man nepazīstamā valodā. Tāpēc arī man būs grūti uzrakstīt to, ko es paņēmu sev no šīs grāmatas. Tuvāk būtu rakstīt to, ko esmu sapratusi.
Šī grāmata ir veltīta jauniešu vecuma problēmām, kuras ir saistītas ar personības sociālo attīstību (stanovlenie). Analizējot galvenos jauniešu identitātes krīzes aspektus, autors izseko individuālos dzīves ciklus, paaudžu secību un sabiedrības struktūru.
Mans mērķis, lasot šo grāmatu, bija noskaidrot priekš sevis, kas tad tāda ir tā identitāte? Cerēju atrast definīciju pirmajās grāmatas lapaspusēs. Bet autors viennozīmīgi neatbid uz tādu jautājumu, uzskata, ka identitātes domu nevar iekļaut vienā definīcijā.…