Mana zeme-Latvija... tā ir tik skaista... mākoņi kā baltas, pūkainas strēles slīd pa vilinoši zilo debesjumu, aplūkodami pirmās no zemes izspraukušās sniegpulkstenītes..... Tie slīd gar brīnišķo jūrmalu, brīžam apstādamies, lai nepalaistu garām ko ievērības cienīgu. To ceļš ved gar kluso, gleznaino, vietumis civilizācijas neskarto Baltijas jūras piekrasti... Tad pēkšņi vējš maina virzienu, un ziņkārīgie mākonīši peld tam līdzi, pretēji Ventas upes tecēšanas virzienam, tie aizslīd līdz Abavas upei. Pūkainie ceļotāji slīd pāri neatkārtojamai Abavas ielejai, kuru Rainis nodēvējis par “Kurzemes Šveici”, pāri stāvām gravām un nogāzēm, smilšakmeņu atsegumiem, alām un ūdenskritumiem līdz krāšņai krācei līdzīgajai Abavas rumbai. Mākonīši uz mirkli apstājas, lai pavērotu šo tik neierasto mieru un klusumu, jo viņi zina, ka drīz pienāks vasara, un šeit pulcēsies tūristi, kas Abavas senleju piepildīs ar skanīgiem smiekliem.…