Tas bija pilnmēness vakars, es nolēmu noskatīties kādu filmu, kura uzņemta pēc grāmatas motīviem, jāatzīstas, ka grāmatu tā arī netiku saņēmies izlasīt, tādēļ nolēmu vismaz noskatītie filmu. Filma bija par diviem bērniem Džeku un Elīzu, brāli un māsu kuri brīnumainā kārtā caur grāmatas lappusēm nonākuši uz kādas neapdzīvotas burvestību ieskautas salas.
Tā nu es paņemu klēpī savu portatīvo datoru, iekārtojos ērtāk dīvānā un sāku savu ceļojumu laikā. Filma mani ļoti ieinteresēja, tā burtiski ierāva mani savā pasaulē. Kādu laiku jau biju skatījies, pat nezinu cik ilgi, kad sadomāju aiziet uz virtuvi pameklēt ko ēdamu, laikam jau skati ar sulīgiem Karību salu ēdieniem mani vilināt, vilināja kaut ko nobaudīt arī no sava ledusskapja satura.
Atrāvis acis no filmas es apstulbu! Tā vietā lai izkāptu no dīvāna es sagrīļojos un gandrīz izkritu no laivas! Mana istaba, dīvāns dators un viss pārējais kas vēl pirms brīža šķietami atradās līdzās bija pagaisis! Es atrados nezināmā vietā kādā mazā koka laivā okeāna krastā!
Neko nesaprazdams un nobijies es ātri aizairējos līdz krastam, kur viegli uzelpoju sasniedzis sauszemi. Izkāpis krastā es pavēros sev apkārt. Manam skatienam pavērās brīnumains skats – smilšainais, zeltainais liedags no vienas vietas noklāts ar visdažādākajiem gliemežvākiem, starp kuriem draiski pastaigājās sārtie un rūsganie krabji un to mazuļi.
Piepeši manu aizrautīgo krabju pētīšanu izjauca spalgs ķērciens, apmēram triju pēdu attālumā no manas kreisās auss. Es palūkojos augšup uz skaņas pusi un manam skatienam pavērās debesis, kuras visas bija kā noklātas ar dažnedažādākajiem putniem. …
