Dzirdot vārdu Latvija, kādas tev pirmās domas? Laikam maza valsts, kura izcietusi tik daudz ļauna. Šī mazā valsts ir redzējusi tik daudz briesmīgu mirkļu un izlēja tik daudz asaru. Bet bez ļaunā nav labā.
Viss tagad ir citādāk. Gadi iet un nepaliek viss, kas bijis. Viss mainās un paliek tikai atmiņas. Vecākiem paliek atmiņa par to, kā viņi mazi būdami gāja ar asterēm uz skolu, bet ko mums atcerēties. Mēs atceramies vecāku un vecvecāku stāstīto. Protams, pati arī esmu redzējusi daudz skaistuma un atcerēšos to. Tās pašas pļavas, ko vecmammas laukos redzu, tā pati taciņa pa kuru eju uz skolu, tos pašus kaimiņus un paziņas ko ikdienā redzu. Nevajag braukt kaut kur uz mežu vai pļavām, ezeriem vai upēm, lai redzētu to skaistumu. Jā, meži, pļavas, eszeri un upes, protams, ir skaistas un burvīgas vietas, bet mums apkārt arī ir skaistums, ko mēs redzam katru dienu, bet nepamanam.…