Audzināšanu kā sabiedrisku parādību pēta daudz zinātnes: filozofija, vēsture, socioloģija, etnogrāfija, ekonomika, psiholoģija, pedagoģija. Katrai zinātnei ir savs pētījuma priekšmets. Pedagoģija pēta, kādas likumsakarības pastāv, vecākajām paaudzēm nodot un jaunākajām paaudzēm pārņemot darbam un dzīvei nepieciešamo pieredzi. Pedagoģiskā procesa būtība ir audzināšanas, mācīšanas, izglītības un attīstības vienotība, kas nodrošina šī procesa viengabalainību.
Šobrīd, kad veidojam demokrātisko sabiedrību, audzināšanas mērķis ir veidot labvēlīgu vidi brīvas, patstāvīgas, emocionāli radošas un sabiedriski aktīvas personības attīstībai. Bez zināšanu uzkrāšanas ir būtiski iemācīt integrēties sabiedrībā un nostiprināt attieksmi pret dzīves pamatvērtībām. Saskaņā ar Latvijas Izglītības koncepcijas pamatnostādnēm izglītība ir personiska, sabiedriska pamatvērtība, tas pamatā ir humanitātes, individualizācijas, radošās iedarbības, tautiskuma, tikumiskuma, zinātniskuma, sistemātiskuma un mūsdienīguma principi. Skola palīdz audzēkņiem integrēties Latvijas sabiedrībā un kultūrā. Dažādiem mācību priekšmetiem, noteikti ir vadoša loma zināmu skolēna personības īpašību audzināšanā: matemātika veicina loģikas, kārtības, sistemātiskuma attīstību, dabaszinātnes – novērošanas izzināšanas spējas, māksla – tēlainu domāšanu, mājturība – darba attīstību. Mūsdienu skolā dažkārt akcenti tiek likti uz patīkamo un derīgo. Sakām prakticisma laiks. Šajā sakarā ieklausīsimies J.A. Studenta slēdzienā: “Skolā nav jākultivē patīkamais un derīgais, bet gan labais un patiesais. …
