Kā noslēdzošo un, manuprāt, svarīgāko problēmu gan mūsdienu sabiedrībā, gan manā dzīvē, vēlos minēt cilvēka paša iekšejās pasaules būri, aprobežotību un galu galā neizpratni par to, kas es esmu. Romānā spilgti atspoguļotas šīs sajūtas, proti, reizēm labāk ir atrasties slēgtā telpā, kura fiziski ir kā būris, nekā būt brīvam, taču justies ieslodzītam. Runājot par šo man prātā nāk Imanta Ziedoņa vārdi: ‘’Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenībā man nav.” Vēlos šo citātu sasaistīt ar galda spēli ‘’Cirks’’, kuru tik bieži bērnībā spēlēju kopā ar draugiem, ir starts un ir finišs, pa vidu ir iespēja uzkāpt augša un veiksmīgi tikt līdz galam, taču tik pat liela iespēja ir arī nokrist uz sākumu, kad šis cikls ir jāsāk veikt no jauna, mēs sevi atrodam un tik pat ātri varam arī pazaudēt. Svarīgākais ir prast noturēt mirklī, kad esam atraduši, nepakļauties sabiedrības pieņemtajām normām vai citu cilvēku viedoklim, dzīvot saskaņā ar sevi un sekot tikai un vienīgi savai sirdsbalsij.…