Kārlis Skalbe ir viens no ievērojamākajiem pasaku teicējiem Latvijas vēsturē. Kārļa Skalbes pasaku domas ir vienkāršas, bet dziļi cilvēcīgas. Tajā pašā laikā tās runā par dziļu izmisumu un vilšanos. Pasaku tematikas ir daudzveidīgas un ir domātas gan bērniem, gan arī pieaugušajiem lasītājiem. Pasakas „Kaķīša dzirnaviņas”, „Pēdējais prieks” un „Bendes meitiņa” ir vēstījumi par šķietami sāpīgo, kas var skart jebkura cilvēka dzīvi.
Pasakā „Kaķīša dzirnaviņas” ir vēstīts par kaķīša dzīvi, kad viņš pazaudēja savu labklājību. Viņš piedzīvoja mirkļus, kad paša tuvākajiem bija gandrīz vienaldzīgs, kad viņu klaji pazemoja bērni, pārbaudot viņa izturības mēru. Visas pārdzīvotās emocijas saistās ar traģiskumu, kas var pilnīgi nejauši piemeklēt jebkuru. Runājot ar ķēniņu, kaķītis noraidīja domu, ka vēlas atriebties vai atspēlēties saviem pāridarītājiem. Kaķīša domas un pārliecība, ka atriebība ir pavisam lieka, raisīja manī pārdomas. Situācijas, kad sevi vajag savaldīt, ir nepieciešams stiprs raksturs un dzīves gudrība. „Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles un tie zinās, kā sāp.” Vērtējot kaķīša rīcību, viņu var saukt par cēlsirdīgu. Ja cilvēkiem būtu šāda pasaules uztvere, tad noteikti pasaule būtu labāka. Nebūtu cilvēki, kuri dara sāpes citiem, nebūtu vienaldzība par dvēseli, kurai ir vajadzīga palīdzība, nebūtu likteņa varā pamestu cilvēku.
…
