A.de Sent-Ekziperī ir radījis neizdzēšamu mākslas darbu, kas izstrādāts katram individuāli un visiem kopā.
„Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā.”
Šeit mazliet apstājos, lai iegūtu kaut mazliet nelielu atelpu pēc negaidīti spēcīgas iedarbības, ko uz mani atstāj vēl tikai daži izlasītie A.de Sent- Ekziperī pasakas teikumi. Apstājos arī tādēļ, lai klusībā sev pajautātu- vai arī es redzu to jēriņu? Nedomājot, pieliecos reizē ar mazo princi uz priekšu, un patiešām, lūk, tur viņš guļ- mazs, mazliet par daudz vārīgs, taču tādēļ vēl baltāks un pūkaināks par tiem, kas ir redzēti braši lēkājam blakus aitu bariņam.
Esmu to ieraudzījusi un varbūt tieši tādēļ nomierinos, un palieku ar sevi visnotaļ apmierināta, jo atceros grāmatas sākumu, kad autors stāstīja, ka pieaugušie nav redzējuši viņa zīmēto ziloni boa čūskas vēderā- atceros to, ka jūtos tieši tā, it kā es būtu galvenā vaininiece, ka es būtu likusi viņiem teikt, ka tur ir tikai cepure, jo arī es sākumā tur saskatīju vienīgi cepuri. Jūtu, ka pasaka ir arī mani apbūrusi, jo ik pa brīdim izlasītais, lai arī mazliet, tomēr šokē.
Nezinu jeb, pareizāk sakot, nesaprotu, kas ir tas, ko piedāvā savā pasakā Ekziperī pieaugušiem bērniem- vissaldākie meli vai vispatiesākie brīnumi, jo gan vieni, gan otri ir vienlīdz nereāli, jāsaka, pat bīstami mūsdienu reālajiem cilvēkiem. Būtnei, kurai viss ir tiktāl iegājies vienā ritmā, ka neko savādāku nemaz nav laika pamanīt- viss notiek pēc reglamenta, un, ja kaut kas arī izmainās, tas kļūst par katastrofu, jo nav bijis ieplānots. Tādēļ arī bērni- pieaugušie bērni- ir tā publika, kam ir veltīta šī neikdienišķā pasaka. Bērni ar to vien ir fantastiskas būtnes, ka spēj izdzīvot savā fantāziju pasaulē, mūždien brīnumu un jaunumu pasaulē. Taču arī šeit pieaugušie nereti visu izjauc. Spēles atļautas līdz brīdim, kamēr viņu nav mājās, kad vecāki pārnāk mājās, visam ir jābūt kārtībā un savās vietās- arī sapņu un brīnumu pasaulei jābūt savā laikā un savā vietā.
…
