Šis nebūs speciāli domāts stāstiņš par to, kāda pieturzīme es esmu. Tās būs pirms kāda laiciņa latviešu valodas stundā radušās domu atklāsmes par mani pašu. Visas manas stundas domas sajaukušās kopā. Tieši tādēļ tas būs kaut kas nepiespiests, brīvs un patiess, bez noteiktiem rāmjiem!
Bija latviešu valodas stunda. Skolotāja mācīja par dažādām pieturzīmēm. Es šajos mazajos ķeburiņos saskatīju ko vairāk kā parastu komatu, punktu vai domuzīmi, tāpēc šīs stundas tematika pagriezās citā aspektā manās pārdomās. Manuprāt, katru cilvēku var pielīdzināt kādai pieturzīmei. Piemēram, es pazīstu pāris cilvēkus semikolus – savā ziņā tik pretrunīgus, ar mainīgām emocijām, taču neuzbāzīgus. Nu gluži kā man laba draudzene! Saka vienu, bet dara pilnīgi ko citu, taču vienmēr patstāvīga savās domās un darbos. Agrāk man kaimiņos dzīvoja domuzīme – kāds puisis, kurš vienmēr daudz pļāpāja, centās visu paskaidrot, piebilst, pateikt vairāk, nekā pārējie. Viņu bieži neieredzēja šī paraduma dēļ, bet man liekas, ka nav jau nekas slikts, ja var no kāda uzzināt ko vairāk, sīkāk, saprotamāk. Un kur gan bez trauksmainās, vienmēr skaļās manas bērnības draudzenes izsaukuma zīmes, kura vienmēr palikusi man atmiņā ar savu spožumu un spēcīgo personību! Tad manas domas atkal pievērsās patiesajai stundas gaitai, kurā skolotāja stāstīja par kolu, punktu un komatu, taču savā ziņā man šīs pieturzīmes likās kā kaut kas ierobežojošs, kā nemitīgas bremzes, kuras apstādina domas, ieslēdz tās rāmjos. Man tas nebija saprotams. Kā gan to, ko cilvēks domā, var ierobežot – ielikt komatos un sadalīt no punkta līdz punktam? Domas taču ir brīvas, nebeidzamas, tās var skriet un šaudīties vēja spārniem, pēkšņi pārsteigumā atdurties vai vienkārši tikt līdz galam nepateiktas...