Es šorīt steidzos uz autobusu, nepaspēju palūkoties apkārt. Man šķiet, es nokavēju. Nē, ne jau autobusu, es nokavēju ko citu, man ļoti nozīmīgu. Bet es nejūtos tā, ka būtu, ko nokavējusi neatgriezeniski, kaut gan... – kas gan šajā pasaulē vispār ir atgriezenisks. Nokrīt rasas lāse no zāles stiebra sūnās un pazūd... Tieši tā vairs nenokritīs neviena rasas lāse. Tieši tā vairs nevienā rasas lāsē neatspīdēs rīta saules stari, un man, man nekad vairs nebūs tieši tāds noskaņojums kā tobrīd , kad es redzēju šo rasas lāsi.
Bet nē, es jau neesmu tik romantiska, nedz arī kāda dabas pētniece, es esmu kā novērotāja no malas. Un, patiesībā, tādu ir daudz. Mēs esam cilvēki, kas, varbūt, spēj paraudzīties uz lietām un notikumiem citām acī, bet reāli, ne jau kliedzot aiz sajūsmas, - vienkārši tāpat. Tā jau nav tikai daba, tie ir arī cilvēki, kuros var saskatīt skaisto, bet manuprāt, cilvēks, kurš prot saskatīt skaisto arī citiem šķietami nesvarīgās lietās, ir ieguvējs. Tūlīt jums šķitīs – te kaut kas nav kārtībā, jo es uzskatu, ka cilvēki, kas šo skaistumu nesaskata, nemaz negrib parādīt sev (kur nu vēl citiem), ka viņiem kaut kas šķiet skaists, nemaz nav zaudētāji. “Kāpēc?” Jūs jautāsiet. Atbilde būs – zaudētājs var būt tikai tas, kurš nevis zina, ka ir zaudējis, bet tas, kurš zina ko ir zaudējis...
Es zinu, ka kaut ko esmu zaudējusi, bet es paspēšu. Es paspēšu un man patiks. Patiks (kā vienmēr) redzēt sev apkārt patiesi smaidošus cilvēkus, patiks skatīties, cik kāds ir iemācījies skaisti dejot vai izmantojot savu talantu, spēj skaisti nodziedāt manu mīļāko dziesmu. Runājot par dziesmām... Manuprāt, arī tas sevī glabā kaut ko īpašu, kaut ko fascinējošu. Fascinējošu, tāpat kā cīruļa dziesma padara skaistāku pavasara rītu. Tā dēļ pavasaris ir tik skaists... Bet ne tikai. Mani priecē arī čalojošie strautiņi, kas ir it kā pamodušies no ziemas miega, asni, kas dīgst vēl it kā sīki, bet stipri. Viņi spēj, cenšas turēties pretī ziemai un salam. Arī ziema pati ir skaista, bet ne jau tāpēc man tā patīk.
Ziema ir skaista Ziemassvētku laikā un pēc tā. Vai arī jums nešķiet, ka nosnigušas egles ziemas dienā ir skaists skats? Man šķiet, un man patīk arī pati snigšana tad, kad apkārt plešas dziļas, baltas kupenas un snieg lielām, lielām pārslām. Man šķiet – tas ir miers, harmonija, kaut kas no zemes un kaut kas no debesīm... Ūdens no zemes un sals no debesīm, kaut kas dievišķs.
…
