Šodien jūtu, ka bieži esmu noliekusies pēc saujas “Zemes un sapņu smilts”,savas domas un šaubas uzspridzinājusi ar Imanta Ziedoņa “Sirds dinamītu”. Reizēm man arī sapņos ir licies, ka “es drāžos caur nakts viļņiem”ar I. Ziedoņa “Motociklu”. Un bieži, ļoti bieži tāpat kā Mans Dzejnieks - “Es ieeju sevī”.
Kādreiz ir tā, ka manī mostas tādas klusas un pašai vēl nezināmas, nesaprotamas ilgas, kas tirda mani bez jebkādas žēlastības, liek man pašai nonākt ar sevi pretrunā, iedveš neizsakāmas bailes no savas bezjēdzīgi trulās dzīves. Es cenšos aizmirsties, jo tomēr ir mazliet bail dvēseles dziļumos jaukties, bet es nespēju...
Tie pēkšņie jautājumi manī, kas radušies no šīs neparasti smacīgās dzīves, alkatīgi vēlas panākt, lai es ik dienas pazītu tikai cīņu ar savām jau pierastajām pretrunām. Tad atliek tikai viens solis…
Es nolemju doties nemitīgos meklējumos savas dvēseles dziļumos. Jā, bet bija bail… Es nedrīkstu ļaut, lai bailes mani notiesā. To nedrīst.
Tā ik dienas es dodos jau ilgu laiku sevis meklējumos. Ceļš, pa kuru man lemts iet, nav gluds, bet mazliet akmeņains. Šie akmeņi tik labprāt vēlas un gaida, lai mana kāja paklūp aiz kāda no tiem, bet arī manī ir mazliet viltības. Es zinu, ka pasaule ir pilna piedzīvojumu ceļiem, ka šis ir tikai viens no tiem, viens no bagātākajiem……