Audzināt bērnu – tas nav viegli. Vecākus neviens nav mācījis, kādiem viņiem jābūt. Kaut arī vecāki lielākoties mīl savus bērnus, viņi nezina, kā to parādīt bērnam, lai viņš justu, ka viņu mīl un uztver tādu, kāds viņš ir. Tomēr vecāki, kuri tik tiešām vēlas dot bērniem to, kas viņiem ir nepieciešams, var iemācīties to darīt.
Pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas kā bērniem. Ļoti bieži pusaudži tiek uzskatīti par jauniem pieaugušiem cilvēkiem, kas no mūsu, pieaugušo, puses ir vislielākā kļūda. Viņiem tāpat kā bērniem ir nepieciešamība just mīlestību.
Esejas darba pamatā izvēlējos dr.Rosa Kempbela darbus „Kā mīlēt savu bērnu“ un „Kā patiesi mīlēt pusaudzi“ un H.Smitas darbu „Vai tavs bērns ir laimīgs?“ Manuprāt, šo abu autoru viedokļi bērnu audzināšanā saskan un arī es tiem pilnībā piekrītu.
Hetere Smita uzsver: „Mazam bērnam mīlestība un rūpes bez jebkādiem nosacījumiem jāpauž ar darbiem un attieksmi – tā, lai viņš to saprastu un uztvertu. Bērna attīstībai ir būtiski nozīmīgi, lai viņš jūt, ka tiek mīlēts, lai bērnam ir cilvēks, ko arī viņš var mīlēt.“(1,22) Mīlestība bez nosacījumiem ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem bērna pareizā audzināšanā. Dr. Ross Kempbels apgalvo, ka „uz nesavtīgu mīlestību tiek tikpat nesavtīgi atbildēts, bet par savtīgu – tikpat savtīgi atmaksāts“.(2, 31)
Tikai ar darbiem mēs, pieaugušie, varam apliecināt mīlestību. Dr. Ross Kempbels norāda, ka „mīlestību bērnam var apliecināt četros veidos: ar skatienu – acu kontaktu, ar fizisku – roku kontaktu, ar uzmanības pievēršanu un disciplīnu“. (2, 32) Acu kontakts nozīmē – raudzīties otra cilvēka acīs. Dr. Ross Kempbels atzīst, ka „viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mīlošiem vecākiem neizdodas apliecināt pusaudzim savu nesavtīgo mīlestību, ir acu kontakta trūkums. Mīlestības pilnam, izturētam skatienu kontaktam ar pusaudzi ir izšķiroša nozīme, lai ne vien nodibinātu labu saskarsmes iespēju, bet arī lai apmierinātu viņa emocionālās vajadzības.“ (3, 39)
…
