Mākslas veidu sintēze un mijiedarbība

Visai mākslas kultūras vēsturei raksturīgas divas savstarpēji vienotas, bet atšķirīgas tendences: tendence mākslas veidiem apvienoties, sintezēties un tendence tiem stabilizēties, izkopt savu specifiku.
Tāpat kā ikvienā dialektiskā procesā, arī te abas minētās tendences izpaužas nevienmērīgi – dažkārt pārsvaru gūst viena no tām, izvirzoties priekšplānā, turpretī otra tendence pa to laiku it kā uzkrāj spēkus jaunam attīstības lēcienam. Tomēr mākslas veidu mijiedarbe un to attīstība nekad neapstājas. Šīs abas parādības ir cilvēces mākslas kultūras dzīvotspējas radītājas.
Atsevišķs mākslas veids izslīpējot savus izteiksmes līdzekļus un paplašinot savus žanrus, var sniegt relatīvi pabeigtu sev pieejamā īstenības objekta tēlu. Tomēr literatūra, mūzika, tēlotāja māksla kā atsevišķas parādības var atklāt tikai vienu īstenības aspektu, nodarbināt vienu sajūtu orgānu, bet mākslinieks tiecas pēc tā, lai apkārtējās pasaules un viņa paša mākslinieciskais atspoguļojums būtu pēc iespējas universāls un bagātīgs. Tāpēc pastāv apstākļi, kas stimulē divu vai vairāku mākslas veidu sintēzes veidošanos.
Sintēzes nepieciešamība kļūst sevišķi aktuāla, kad sabiedrībai nepieciešami īpaši iedarbīgi mākslas līdzekļi, kas māksliniekam palīdz paust svarīgas sociālas idejas. Pēdējos gados caur dzeju sociālas idejas tiek paustas minimāli. Dzejā vairāk atspoguļotas autoru izjūtas, metafiziski pārdzīvojumi, vērojumi, kas lielā mērā (īpaši jaunākās paaudzes autoru darbos) pauž marginalitātes izjūtu, tiek risinātas eksistenciālas, nevis sociālas problēmas. Dzejas sintēze ar citiem mākslas veidiem rodas vēlmē, spilgtāk un līdz ar to saistošāk savu darbu pasniegt auditorijai. …