Viens no mūsdienu estētikas aktuālākajām problēmām ir jautājums par mākslas tēla specifiku un struktūru.
Terminu „mākslas tēls” pirmo reiz lietoja Gēte, bet priekšstats par mākslinieciskā vispārinājuma formu eksistē jau sen. Piemēram, Aristotelis izvirzīja domu, ka mākslinieks nerada dzīves kopiju, bet attēlo dzīvi tās iespējamībā. Tādejādi māksla atšķiras no parasta notikuma apraksta un tas dod māksliniekam tiesības atkāpties no tiešās dzīves parādību atdarināšanas.
Daudzie esošie mākslinieciskā tēla definējumi sniedz tikai kopēju priekšstatu par tā īpatnībām. Tie fiksē tikai kaut kādu skeletu, racionālu tēla pamatu. Bet tas, kas sastāda mākslinieciskā tēla būtību, joprojām ir noslēpums.
Mākslinieciskais tēls ir domu, jūtu un uzskatu, izteiktu jutekliskā formā, vienotībā. Kā galveno tā īpatnību var uzskatīt to, ka tas vienmēr ir dzīves iespaidu pārstrādājums, kuros ir apkopota dzīve un cilvēka pieredze. Tēls plašāk un dziļāk aptver dzīves parādības, nevis to tiešo atspoguļojumu. Taču vienlaicīgi mākslinieciskais tēls attēlo arī ilūzijas, maldīšanos un cilvēku aizspriedumus. Tāpēc mākslinieciskā tēla adekvātuma problēma ir ārkārtīgi sarežģīta, nav līdz galam izpētīta un visnotaļ problemātiska.
…
