Māksla un seksualitāte – psihoanalīze.
Domāju, ja teikšu, ka māksla, kā tāda nav pārāk krasi nodalāma no seksualitātes, nebūšu īpaši kļūdījies. Kā zināms mākslas pamatā ir izlikšanās, jeb kaut kā atdarināšana, atveidošana – vai tas būtu kāds objekts, parādība, jūtas, vai kas cits. Šī atveidošana, kas iziet caur cilvēka apziņu iegūst tikai šim indivīdam raksturīgo skanējumu. Tātad indivīds to pakļauj savai izpratnei, bet kas mūsos ir tāds, kas mūs atšķir no citiem. Kas ir tas, kas liek mums vienu un to pašu lietu uzlūkot tik dažādi? Viens cilvēks skatoties uz koku nosauc to par skaistu, cits par neglītu, cits par līku un cits to pat nepamana. Tas, kā mēs uztveram lietas sakņojas ne tikai mūsos, bet arī apstākļos, kuri mūs ietekmē. Tas nozīmē, ka mūsu smadzenes nemitīgi analizē notiekošo apkārt un mūsos iekšā.
Iedziļinoties zemapziņā, visas lietas, kuras mēs uztveram, mēs vērtējam seksuāli, jo jebkura forma, smarža, skaņa, attēls utt. saistās ar kādu personisko lietu izpratni. Tas tiek analizēts un rada mūsos emocijas, kuras mēs varam vērtēt, kā patīkams vai nepatīkamas. Cilvēkam, jeb precīzāk sakot – domājošai būtnei ir svarīgs apstākļu kopums, kuros tā pastāv un darbojas, un visi šie apstākļi ietekmē un maina gan pašu darbību, gan gala produktu. Tai laikā, kad skaitļojošai mašīnai (datoram), ir pilnīgi vienalga kur un kādos apstākļos stādāt. Tas, tik un tā, veiks attiecīgo darbību un nebūs pakļauts un atkarīgs no estētiskām un emocionālām parādībām. Respektīvi, var secināt, ka tieši domājoša būtne ir spējīga uzsūkt apkārtējo vidi un aplūkot to kā baudas objektu lai attiecīgi rīkotos, balstoties uz gūto iespaidu kopumu.
Veidojot mākslas darbu mākslinieks iedziļinās sevī un parāda savu interpretāciju balstoties uz personīgo, estētisko lietu izpratni, dvēseles stāvokli utt. Tas nenozīmē, ka viņš radīs visskaistāko lietu savā izpratnē, bet gan to, ka savu iespēju robežās mēģinās sniegt vispareizāko lietu atainojumu.
Tomēr, kura zinātniskā nozare iedziļinās cilvēka „dvēselē”, zemapziņā un pēta tās stāvokļus, tās atbildes reakciju uz dažādām parādībām? Vai tā nav psihoanalīze, kuras pamatu savā laikā ir likuši tādi psihoanalītiķi, kā Zigmunds Freids, Karls Gustavs Jungs u.c.? Vai šī nozare, it īpaši, nav saistīta ar mākslu? Vai nav tā, ka šo analīzes spēku neviens nespēj izjust labāk kā mākslinieks? Jo viņu taču nodarbina nevis pēc iespējas ērtāka pielāgošanās pasaulei un tās paražām, bet gan tas vienreizējais, kas būtībā ir viņš pats.
Jau tad, kad Freida «psihoanalīze» piesaistīja sev plašāku uzmanību ārpus šaura neiropatologu loka, un kopš Freida skolnieks Jungs izveidoja savu bezapziņas psiholoģiju un mācību par tipiem, kā arī kopš analītiskā psiholoģija pievērsās arī tautas mītam, teikai un poēzijai, starp mākslu un psihoanalīzi pastāv cieša un auglīga mijiedarbība”. Neskatoties uz plašo kritiku, kas apņēma Freida teoriju, idejām par instinktiem tika pievērsta plaša uzmanība 20. gadsimta mākslā. Pateicoties Freida teorijas ietekmei, mākslā nozīmīga vieta ir, piemēram, seksualitātei un sapņiem, no kā vēlāk tik ļoti iespaidojās sirreālisms. Te mēs jau varam iezīmēt konkrētus momentus, kuri apliecina mākslas un seksualitātes nesaraujamu līdzdalību cilvēka apziņā.
Ka mākslinieki būs tie, kuri ātri sadraudzēsies ar šo jauno, daudzējādā ziņā auglīgo analīzes metodi, varēja gaidīt. Ļoti daudzi gluži kā neirotiķi aizrāvās ar psihoanalīzi. Mākslinieks arī bija simtkārt gatavāks un ieinteresētāks ielaisties psiholoģijā, kas balstīta uz pilnīgi jauniem pamatiem, nekā oficiālā zinātne. Ģeniālam radikālismam allaž bijis vieglāk piesaistīt mākslinieku nekā profesoru. Tāpat mūsdienās par Freida domu pasauli plašāk diskutē un to vairāk pieņem jaunā mākslinieku paaudze nekā profesionāli mediķi un psihologi un līdzīgu profesiju pārstāvji. [http://www.satori.lv/?src=raksts&ho=K&st=5&item=117]
Lai gan, pateicoties Freidam, nodarbošanās ar psiholoģiju bija zināmā mērā kļuvusi iespējama visiem un daudzi tai arī pievērsās - šās psiholoģijas pielietojamība mākslā tik un tā palika ļoti apšaubāma, jo pati par sevi tā neveicina mākslas rašanos - tāpat, kā zināšanas vēsturē nenodrošina vēsturisku daiļdarbu rašanos, bet botānikā vai ģeoloģijā — prasmi uzgleznot ainavu. Bija pat uzkrītoši, ka par pierādījumiem psihoanalītiķi izmantoja agrāko, pirmsanalītisko laiku mākslu. Tātad to, ko analīze bija atklājusi un zinātniski formulējusi, mākslinieki jau vienmēr bija zinājuši; izrādījās, ka māksliniekam ir kāda īpaša domāšana, kas īstenībā ir pretrunā ar analītiski psiholoģisko. Mākslinieks bija sapņotājs, analītiķis — viņa sapņu tulkotājs. Tāpēc — vai tad māksliniekam, lai ar kādu atsaucību viņš izturētos pret jauno zinātnisko mācību, atlika vēl kas cits kā sapņot tālāk un sekot saviem bezapziņas saucieniem?
Vai mākslinieks var sevi un savu darbību aplūkot no psihoanalītiskā viedokļa?
…
