Ir tik daudz cilvēku, kas piekritīs šim apgalvojumam un arī tieši tikpat, kas apgalvos pretējo. Mēs paši izvēlamies savas domas. Tomēr es piekrītu šim apgalvojumam un tālāk tekstā minēšu pamatojumu manai izvēlei.
Manai vecmammai māsa ar ģimeni dzīvo Rīgā. Pirms diviem gadiem atbrīvojās maza mājiņa, kas domāta kā pagaidu māja vecmammas sētā. Nepagāja ne ilgs laiks, ka māsa jau bija klāt, gatava izremontēt mājiņu un ievākties dzīvot pa vasarām. Tas tikai liecina par cilvēku vēlēšanos nedzīvot pilsētās (protams, ne visiem). Brīvo laiku gribas pavadīt ārpus tās, jo karstā laikā ir grūti pilsētās, garlaicīgi, vēlēšanās izklaidēties veselīgākos apstākļos. Katru piektdienu ir vērojama liela mašīnu plūsma no Rīgas. Ģimenes dodas atpūsties laukos, vasarnīcās, privātmājās u.c. Šajā gadījumā mājām ir priekšrocības, jo brīvdienās nekur nav jāizbrauc, tādā veidā neradot liekus izdevumus no budžeta.
Mājā ir ieguldīti ļoti daudz līdzekļu. Piemēram, ir jāpērk zeme, ceļot to tiek patērēta nauda iegādājoties būvmateriālus, mēbeles un vēl visu pārējo iepērkot tiek patērēts, teiksim tā, samērā daudz līdzekļu. Toties iegūtais rezultāts ir ļoti patīkams, jo tad viss ir tavs – māja, zeme utt. Dzīvojot dzīvoklī nav sava, personīgā zemes gabaliņa, personīgā platība, jo viens dzīvoklis būvēts uz otra, otrs uz trešā utt. Sanāk, ka viens, mazs zemes gabaliņš pieder vairākiem, varbūt pat desmitiem cilvēku. Bieži vien par to cilvēki neaizdomājas, bet es domāju, ka tas ir diezgan svarīgi, lai katrai ģimenei būtu kaut kas savs un personīgs.
…