Anna Brigadere savā pasaku lugā “Maija un Paija” stāsta par divu meiteņu atšķirīgajām dzīvēm. Maija ir strādīga pameita, bet Paija – izlutināta mātes meita. Kaut arī abas meitenes dzīvo vienā mājā, viņas ir pilnīgi atšķirīgas. Viens no pretējo raksturu veidotājiem ir viņu dzīves apstākļi. Maijai visi šķēršļi jāpārvar tikai un vienīgi pašas spēkiem, bet Paijai viss tiek pasniegts kā uz paplātes.
Maija dzīvo kā bārene, jo viņas tēvs pēc mātes nāves savu meitu tikai kaunina. Maija ir kalpone pati savās mājās. Bargā pamāte viņai liek darīt visus smagākos, grūtākos un sāpīgākos darbus. Maija visus uzdevumus un pazemojumus pacieš, bet pretī nesaņem neko, pat ne mazo vārdiņu “paldies”. Maija teica Laimai, ka “gribas – kaut viens mīļu vārdu pateiktu, galvu paglaudītu”. Ne mazumiņu no šīs vēlēšanās viņa nesaņem. Bet turpretim Paija dzīvo kā karaliene. Viņai atliek tik pateikt vienu vārdu, un visi mājas ļaudis ir klāt. Paija ir mājas puķīte rozīte. Visi dara, ko vēlas viņa. Maija dzīves apstākļu dēļ ir kļuvusi patstāvīga, jo viss viņai jādara bez citu palīdzības. Bet Paija pat nevar pati sev izķemmēt pinkainos matus, apaut kājas vai nomazgāt muti. Maija cīnās pretī dzīves grūtībām un sarežģījumiem un nekad neatmet cerību, jo zina, ka neviens to nedarīs viņas vietā. Tādējādi viņa ir norūdījusi sevī pacietību un apņēmību. Bet Paija ir tik izlutināta, ka pat nevarēja savaldīties, kad patēvs atnesa zaļu jostu, nevis sarkanu.
…