Atzīmes izlikšana pati par sevi ir tikai viena daļa no novērtēšanas sistēmas. Taču, runājot par vērtēšanu kā neatņemamu jebkuras mācību programmas vai mācību plāna sastāvdaļu, kurā viens cilvēks novērtē otru, jāņem vērā, ka netiek jau pats cilvēks, viņa matu garums, dzimums, garums, viņa sabiedriskais stāvoklis, vecāki vai viņu finansiālais stāvoklis, bet gan vērtējamā cilvēka padarītais darbs. Un šeit rodas it kā pretruna, kad padarītais darbs tiek skatīts un vērtēts kontekstā ar citiem nupat minētajiem blakusfaktoriem. Līdz ar to skolniekam P. matemātikā nekad nebūs augstāk par septiņi, jo tas taču ir P. un uz neko tādu viņš nav un nekad nebūs spējīgs, savukārt domes priekšsēdētāja meitai M. Nevienam skolotājam roka nemaz neceļas ielikt tik zemu vērtējumu kā, piemēram, “6”, kaut gan tas ir godīgi nopelnīts. Pēc šāda soļa sekotu garumgaras sarunas ar direktoru par jau labi nojaušamām tēmām. Pēc otra šāda kļūdaina soļa izdarīšanas garumgaras sarunas vairs nesekotu, uz galda būtu jānoliek atlūgums. Vai tad šādas absolūti nepedagoģiskas darbības vēl Latvijā notiek? Jā, notiek gan. Varbūt nomaskētas un slēptākā izpildījumā, bet notiek gan. Šis varbūt īsti neattiecās uz apskatāmo tēmu, tomēr spilgti raksturo iespējamo neobjektivitāti jebkuros apstākļos un situācijās.
Taču, neskatoties uz mācību plānu izpildes iespējamību vai neiespējamību, tie tomēr ar mācībām paredzēto vielu, mācību metodēm, zināšanu pārbaudēm un vērtēšanām joprojām tiek izmaizmantotiun tiks stādīti un apstrīdēti, laboti un pildīti. Reizēm pēc būtības, reizēm tikai ķeksīša pēc.
…
