16.gs sākumā gan garīdznieki, gan laicīgu personu vidū bieži atskanēja prasība atjaunot baznīcu, izskaužot neatkarības trūkumus, kas kaitēja baznīcas labajai slavai.
Kritika vērsās gan pret pāvestu, gan pret tās locekļiem un dažāda ranga garīdzniekiem, gan pret tās darbības metodēm. Par baznīcas galveno trūkumu tika atzīta tās pārliekā saaugšanas ar laicīgo dzīvi. Mārtiņš Luters 1517.gadā uzdrošinājās publiski iestāties pret pāvesta sankcionēto indulģenču tirdzniecību atbrīvoja ceļu reformācijas kustībai. Attīstījās dažādas reformācijas mācības. Pret Romas Katoļu baznīcu vērstā kritika gāja plašumā un dziļumā, tādēļ tika izstrādāti pamatojumi jauna tipa baznīcas izveidi. Reformācija skāra ne tikai reliģisko dzīvi, ticība un baznīca tolaik lielā mērā noteica visu cilvēka domāšanu un darbību. Līdz ar to reformācija izraisīja plašus sociālos nemierus un pat karus. Protestējot pret indulgenču izplatīšanas atklāto komercializāciju, Vitenbergas universitātes profesors Mārtiņš Luters (1433-1546) iestājās pret pastāvošo kārtību baznīcā. Luters bija nonācis pie pārliecības, ka Dievam var tuvoties tikai ar dziļu ticību un patiesu kristīgu pārliecību, kas virza katru cilvēka soli, nevis ar labiem darbiem baznīcas labā. 1517.gadā 31.oktobrī Luters ar 95 tēzēm „Par grēku atlaižu spēku” pēc tālaika tradīcijas aicināja citus teologus uz disputu. Viņš uzsvēra, ka vienīgā patiesā baznīcas vērtība ir Svētie Raksti.…
