Ievads
Par sava referāta tēmu izvēlējos sekojošo tēmu: „Lobisms un politiskās partijas”, jo pēdējos gados, it īpaši pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu valstī aktualizējās jautājums par interešu lobēšanu un par lobismu kopumā. Tomēr lielākai sabiedrības daļai nav pat tuvākas nojausmas par to kas tad ir tas lobisms, pat cilvēki, kas tieši vai netieši nodarbojas ar interešu lobēšanu ne vienmēr labi izprot šo jēdzienu.
Šajā darbā tiks apskatīta interešu grupu, kā arī politisko partiju nozīme un vieta mūsdienu demokrātiskajās sistēmas ietvaros. Tas tiks darīts tieši tāpēc, ka lobisma procesā parasti ir iesaistīti vismaz divi (vai arī vairāki) aktieri, mūsu gadījumā, no vienas puses tas būs interešu grupas un to pārstāvji (kā arī atsevišķas fiziskās un juridiskās personas, kuras var būt ieinteresētas politikā, piemēram, lielie uzņēmumi), bet no otras puses tās būs politiskās partijas vai arī politisko partiju pārstāvji dažādās valsts institūcijās.
Tālāk darbā tiks apskatīta lobisma teorija kā tāda, proti, tiks precīzāk definēts pats lobisma jēdziens un tās būtība, kā arī tiks apskatītas klienta un lobista savstarpējas attiecības un citi jautājumi, kas ir saistīti ar lobismu. Kā zināms interešu lobēšana var izpausties ļoti dažādos veidos, tādēļ uzskatu par nepieciešamu apskatīt arī lobisma dažādus ietekmes kanālus un veidus uz politisko varu (politiskās varas jēdzienā tiks ietverts lielāks politisko aktieru skaits, nekā tikai politiskās partijas).
Tiks apskatīta, manuprāt, diezgan aktuāla problēma par lobisma oficiālu atzīšanu. Šīs jautājums tagad kļuva ļoti aktuāls ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī Latvijā. Latvijā vairākumam cilvēku lobisms (un vispār viss, kas saistīts ar varas ietekmēšanu) pārsvarā ir saistīts ar korupciju un politiķu (vai arī politisko partiju) uzpirkšanu, kas vairumā gadījumos tā arī ir zināmu iemeslu dēļ. Taču viens no likumīga lobisma paņēmieniem ir politiķu vai politisko partiju ietekmēšana caur finansiālo atbalstu. Latvijā vēl tiek spriests par lobēšanas legalizēšanu. Nav skaidrs, vai lobisms būtu reglamentējams vai ne. Varbūt, pieņemot vienu likumu lobēšanai, būtu divi ieguvumi. Pirmkārt, jēdziens tiktu definēts un nebūtu pārpratumu tā lietošanā. Otrkārt, būtu apkopotas pieļaujamās un aizliegtās darbības savu interešu pārstāvniecībā. To var noteikt atsevišķā likumā, tāpat var regulēt ar papildinājumiem Saeimas Kārtības rullī vai iekļaut deputātu ētikas kodeksā.
Pēdējā referāta daļā tiks apskatīts lobisms tieši Latvijā, kā arī tajā referāta nodaļā tiks ietverts jautājums par Latvijas kā valsts un atsevišķu Latvijas interešu pārstāvniecību Eiropas Savienībā un šo interešu lobēšanu.
Interešu grupu un politisko partiju loma mūsdienu demokrātijā
Katrā valstī notiek procesi, caur kuriem cilvēki cenšas panākt kaut ko no valdības, šo procesu ietvaros arī notiek interešu artikulācija (interest articulation), šīs process ir divpusējs un tajā iejaukta sabiedrība un valsts pārstāvji visos līmeņos. Galu galā politika un dažādu indivīdu un dažādu sabiedrības grupu intereses ir cieši saistīti viens ar otru. Tomēr, valstij ir priekšrocība izvēlēties, kādas prasības būs īstenotas un kādas nē. Cilvēkam vienam pašam gandrīz nav nekādu iespēju ietekmēt valsts varu, lai tā īstenotu viņu intereses. Sabiedrības intereses tiek lobētās un īstenotās ar speciālo institūciju palīdzību, kuri saucās interešu grupas, jeb nevalstiskās organizācijas (NVO). Šīs institūcijas ir vislabāk attīstītas Pirmās pasaules valstīs, kur, pastāv augsts labklājības līmenis un pastāv labvēlīgi ekonomiskie apstākļi. Interešu grupu veiksmīgai darbībai ir arī svarīgi, lai valsts iekārta būtu demokrātiska, lai tā pieļautu cilvēku brīvības – rīkoties, biedroties, izteikt savas domas utt. Interešu grupas var kvalificēt pēc tā, kādas sabiedrības daļas intereses tiek lobētas:
1. Parastās (customary) (kastas, ciltis, etniskās grupas) Šīs ir grupas, līdzīgas ģimenei, kas nav speciāli izveidotas kādu noteiktu mērķu īstenošanai, taču tos var uzskatīt par sabiedrības pilntiesīgo daļu. Šīs grupas joprojām spēlē vienu no vadošām lomām politikā daudzās trešās pasaules sabiedrībās;
2. Institucionālās (militāristi, birokrātija, garīdzniecība) Šīs ir formālās organizācijas, kas cenšas ietekmēt valdību rīkoties tā kā būtu izdevīgi tieši tām;
3. Aizsargājošās (dabas aizsardzības, darba ņēmēju vai sieviešu tiesību aizsardzība) Šīs grupas tiek izveidotas, lai aizsargātu to locekļu intereses, vai tas būtu vienkāršie strādnieki, pasniedzēji vai būvnieki. Arodbiedrības ir spilgtākais šīs grupas piemērs;
4. Veicinošās (iemeslu vai kampaņu grupas) Šīs grupas tiek izveidotas, lai sekmēt kopīgas idejas, vērtības un pasākumus. Šīs grupas neaizsargā kādas noteiktās sabiedrības daļas intereses;
5. Ģeogrāfiskās grupas un sabiedriskās kustības (aizsargā tikai noteiktā teritorijā dzīvojošo cilvēku intereses) Sociālās kustības ir daudz plašākas un mazāk organizētas nekā interešu grupas. Tās parādās no attieksmes, viedokļa vai informētības maiņas plašu iedzīvotāju slāņu daļās. Sieviešu kustība, piemērām, kas pārstāv feministu viedokli, kļuva par diezgan nozīmīgu politisku spēku pirmās pasaules valstīs.
Kā tad interešu grupas vispār ietekmē politisko domu? Kādā veidā cilvēki dara zināmus savas intereses lēmuma pieņēmējiem? Kā notiek šīs process, caur kuriem kanāliem?
…
