Bija agrs rīts. Mežā jau sāka mosties pirmie tā iemītnieki. Pa nakti tur bija ieklīdusi salna, un, plivinādama savu pieviltās līgavas plīvuru, tā bija šur tur atstājusi savus saltos pieskārienus. Bet saulei austot, arī mazie draiskuļi, stari, bija pacentušies izložņāt caur koku biezajām, tumšajām rindām un tagad, nonākuši meža vidienē pie dīķa, tie šaudīdamies pārtapa mazos saules zaķēnos, kas griezdamies un dejodami, mudžēja gar dīķa malu.„Ak, cik šorīt gan auksts,” sauca viens no tiem un, apmetis cilpu ap kādu narcises pumpuru, kura auga pavisam tuvu dīķim, aizšāvās tālāk.
Drīz mežu piepildīja arī pati saules gaisma, likdama draiskuļiem steigties tālāk pavēstīt rīta atnākšanu.
Apdejotā Narcise vārgi nodrebinājās. No saules zaķēna siltuma bija sasprēgājis salnas atstātais pieskāriens, un tagad, birdinādams spožas pērļu asaras, tas slīdēja lejup. Visbeidzot Narcise noskurinājās un sāka liegi atvērt pa vienai ziedlapai, kā baidīdamās šo vienreizējo brīdi sasteigt. Kad tas bija noticis, tā pagrieza savu cēlo, brīnumskaisto ziedu pret sauli un dziļi ievilka pavasara trauksmaino un dzīvības pilno gaisu. …