Var būt arī tā, ka testators kādam novēlējis pat ne mantojuma daļu, bet tikai atsevišķu mantojuma priekšmetu, piemēram, gleznu, vāzi, rotaslietu. Šo novēlējumu Civillikumā dēvē par legātu, bet to, kam tas novēlēts, par legatāru. Legatārs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņa stāvokli neskar mantojuma pieaugums vai samazinājums. Legātu var piešķirt testamentā vai nu tieši, vai uzlikt to izpildīt mantiniekam vai citam legatāram. Piešķirot legātu, nedrīkst aizskart neatraidāmo mantinieku tiesības. Ja nepietiek mantojuma, lai apmierinātu neatraidāmo mantinieku tiesības uz mantojuma neatņemamo daļu, tad neatņemamās daļas tiesības realizējamas arī no piešķirtajiem legātiem.
Rezumējot visu iepriekš minēto un palasot Civillikuma sadaļu Mantojuma tiesības varam secināt, ka 1) mantojuma pieņemšana nav tikai prieks par materiāliem labumiem, tam līdzi nāk arī visi apgrūtinājumi un parādi; 2) gan likumiskajā, gan testamentārajā mantošanā, neatraidāmie mantinieki tiek pasargāti, no negodīgas rīcības; 3) ka izvēle, kurš mantošanas veids ir labāks vai izdevīgāks ir jāskatās ļoti individuāli, kas derēs vienam nederēs citam.
Bet pārsvarā normālā ģimenes modelī, ir labāk ieteicama testamentārā mantošana, lai gan tā sadārdzina mantošanas procesu(notārs; ja ir nekustamais īpašums, testamenta reģistrēšana zemesgrāmatā), tomēr tas ir drošības garants, ka cilvēks, kurš visu mūžu ir krājis mantu, to atdos tiem kam ir vēlējies un kas to ir pelnījuši.
Tātad, ja man jautātu es ieteiktu, ka labāk izvēlēties testamentārās mantošanas procesu.
…