Līgumu brīvības principa tendences strīda tiesvedības stadijā

Līgums kā visplašāk pielietotais saistību nodibināšanas veids Civillikuma 1511. pantā definēts kā vairāku personu savstarpēju ar vienošanos pamatotu gribas izteikumu, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību. Savukārt doktrīnā norādīts, ka “līgums pats par sevi ir tiesiska attiecība, ko regulē arī speciālas normas par līgumiem vispār un konkrētu līguma veidu. Līgumā tiesības un pienākumi var būt izkārtoti dažādi (vienpusēji vai divpusēji līgumi, līgums trešās personas labā), līdz ar to līgums var saturēt vairākas saistības.”
Viens no līgumu slēgšanai raksturīgajiem principiem līgumu brīvības princips. Pušu brīvība vienoties ir pamatā līgumu slēgšanas brīvībai. Šis princips ietver brīvību izvēlēties – slēgt vai neslēgt kādu līgumu, līgumpartnera izvēles brīvību, līguma satura izvēles brīvību, līguma formas izvēles brīvību. Puses, slēdzot līgumu, vienojas par tā būtiskajām, dabiskajām un nejaušajām sastāvdaļām atbilstīgi Civillikuma 1469. pantam, un tiek prezumēts, ka ja reiz puses līgumu ir parakstījušas, tās ir iepazinušās ar tā saturu un tiesiskajām sekām, kas ar tā parakstīšanu radīsies. Ņemot vērā norādīto, ir likumsakarīgi, ka atbilstīgi Civillikuma 1587. pantam līdzējiem ir pienākums šādu tiesiski noslēgtu līgumu pildīt. …