Tā kā barbaru tautas nav piesaistītas zemei un atrodas teju nepārtrauktā kustībā, arī izveidojušās valstis ir mobilas, to robežas relatīvas, bet izpratne par robežām - vēl relatīvāka. Par cik barbaru un vietējo bijušo Rietumromas impērijas iedzīvotāju dzīvesveidi un uzskati krasi atšķīrās – kamēr barbaru dzīves saturs ir karš, vardarbīgi, pagāniski uzskati un tiesības balstītas uz asinsatriebību, vietējie bija mierīgi zemkopji ar kristiešu, romiešu tiesībām un uzskatiem, tādēļ tautas savā starpā nesajaucās un dzīvoja katra savā apmetnē pēc saviem likumiem. Katrai no šīm barbaru valstīm bija savs ievēlēts valdnieks, kura galvenā funkcija ir nodrošināt tautai pārticību, kas iegūstama tikai un vienīgi ar karu, turklāt sasniegumi karā bija vienīgais veids, kā barbariem iegūt īpašumu un sociālo statusu. Būtiska problēma barbaru karalistu sociālajā struktūrā bija arī mantošanas tiesības, kuras paredz, ka tēva mantojumu saņem visi dēli. Šo tiesību iespaidā bija grūti sakoncentrēt lielu bagātību vai varu viena cilvēka rokās un lēni veidojās noslāņošanās.…