Ļaunuma problēmas traktējums Augustīna darbos

Atgriežoties pie likumiem, parādas vēl kāda interesanta iezīme. Tie cilvēki, kuri ir laimīgi mīlot mūžīgās lietas, t.i. mūžīgo likumu un labu un pareizu dzīvi, ir pakļauti mūžīgajam likumam, un tiem nav nepieciešams laicīgais likums, savukārt tie, kas prieku rod laicīgajās lietās, tādās kā baudas, nauda, gods uc., ir pakļauti kā laicīgajam, tā mūžīgajam likumam, no kura laicīgais atvasināts.
Savukārt, attiecībā par ļaunumu var piezīmēt vēl pāris lietas. Pirmkārt, nav iespējama tāda lieta kā absolūts ļaunums, gan tādā līmenī kā pretstats labuma iemiesojuma – Dievam, gan arī tīri pasaulīgā līmenī – nav iespējams, kautko samaitāt pilnībā, jo „ja samaitājamais zaudētu labo, tas vispār pārstātu būt”. Tas tā ir tāpēc, ka viss, kas ir, ir labs (vismaz kaut kādā mērā). Ļaunums arī nav nekāda veida būtība vai substance, jo ja tas tā būtu, tad tas būtu labs, jo viss radītais un esošais ir labs.
Otrkārt, Augustīns nedaudz pieskaras arī pirmajam ļaunuma precedentam. Viņš runā par to, ka „mēs taisnīgi esam nodoti pirmgrēciniekam, nāves priekšniekam, jo viņš pavedināja mūsu gribu līdzināties viņējai, kuras dēļ viņs atkrita no tavas patiesības.” Runa šeit ir par kritušo Dieva enģeli Luciferu, kurš bija pirmais, kas izdarīja izvēli – atkrist no Dieva patiesības un labās gribas. Uzsvars ir tieši uz jēdzienu izvēle, jo griba pati par sevi nav ļaunuma cēlonis, arī ļauna griba nav, ļaunuma cēlonis slēpjas tieši mūsu spējā izvēlēties.
…