Mateja evaņģēlija 5-tajā nodaļā rakstītās rindas – “...bet, kas sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru..
...un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni..
...un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ej ar to divas...”
Šajos pantos ir ļoti maz kopīga ar nevardarbīgo jeb pasīvo pretošanos, ar principu neatmaksāt ar to pašu, bet atmaksāt ar labu. Šo rindu jēga nebūt nav pasīva, jo no tām izriet, ka Ļaunums kļūst bezjēdzīgs, kad tā prasības izrādās niecīgas, salīdzinot ar jūsu piekāpību, kas padara zaudējumu nevērtīgu. Iespējamā uzvara šeit būs nevis morāla, bet eksistenciāla. Otrs vaigs nemudina ienaidnieku mocīties sirdsapziņas pārmetumos, bet norāda viņa jūtām un prātam visa pasākuma bezjēdzību.
Griezt otru vaigu vai ne, ticēt vai neticēt ir katra dziļi personiska lieta, jo tā vienmēr būs jūsu āda, jūsu krekls un virsdrēbes, un soļot nāksies jūsu kājām. Der zināt arī to, ka visdrošākā aizsardzība no ļaunuma ir galējs individuālisms, patstāvīga domāšana, oriģinalitāte un varbūt pat ekscentriskums. Proti, viss, ko nevar aizvietot, viltot, kopēt un ar ko netiks galā pat rūdīts šarlatāns. Atdarīt ļaunajam ar labu var būt kā bīstami, tā arī emocionāli un fiziski grūti, tomēr tas ir to vērts, jo, manuprāt, dzīvot ar sirdi, kuru piepildījis ļaunums ir vēl sarežģītāk.
…
