Latviskās identitātes aizsākumi meklējami 19. gadsimtā, kad latvieši sāka apzināties sevi kā kopumu noteiktā teritorijā, ko vieno kopīgi nacionāli kulturāli kritēriji, it sevišķi valoda un vēsture[1.]. Šajā laika posmā nacionālās identitātes pētnieku interesi noteica daudzetnisko un daudznacionālo impēriju sairšanas process[2.]. Līdz ar nacionālisma ideoloģijas popularizāciju 19. gadsimtā radās nacionālais romantisms, kas par tautas pamatvērtību izvirzīja pagātnes kultūru, folkloru un reliģiju[3.]. 19. gadsimta pirmajā pusē paplašinājās latviešu valodā publicētās informācijas saturs, attīstījās laicīgā literatūra, iznāca pirmās avīzes un laukos nostiprinājās skolu tīkls[4.]. Tas pavisam nozīmīgi veicināja latviešu tautas pašapziņas celšanos, taču jāmin, ka līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem latviešiem bija salīdzinoši vāja nacionālās identitātes izpratne[5.].
Jāuzsver, ka vēstures gaitā radušies vairāki faktori, kas ietekmējuši latviskās identitātes veidošanos. Kā svarīgāko no tiem var minēt vienotu teritoriālo piederību [6.]. Laika posmā no 13.-16. gadsimtam sāka veidoties latviešu tauta, saplūstot kuršiem, zemgaļiem, sēļiem un latgaļiem, kas tolaik apdzīvoja mūsdienu Latvijas teritoriju[8.]. 18. gadsimtā visa Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, latvieši lielākoties bija zemnieku tauta, kam nebija nekādu pašnoteikšanās tiesību. …