Labvēlīgais nākotnes redzējums, kas balstīts uz faktiem, ir gluži kā uzmundrinājums latviešu tautai. Vēlme apmierināt garīgās intereses dzimtajā valodā manāma A. Kronvalda dedzīgajā attieksmē un spēcīgajā pārliecībā, rakstot skolotājam D. Damberģim: „Strādāsim latviski! Strādāsim, kamēr dzīvojam. Jo, kad būsim smilšu kalniņā, tad jau necīnīsimies par tautu.”
E. Levits 2019. gadā izdotajā atziņu krājumā „Valstsgriba” atzīst, ka nāciju vieno tādi objektīvi elementi kā kopēja valoda, kultūra, vēsture, izcelsme, arī valstiskums un reliģija, tomēr šie elementi veido tikai potenciālo nāciju. Ļoti svarīga ir nācijas apziņa. Gluži kā jaunlatvieši, arī E. Levits apgalvo, ka, lai to veidotu, būtiska nozīme ir komunikācijai, proti, kopējai valodai. Kā izteicies Andrejs Eglītis: „Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu. Nevaram- viens bez otra nevaram. Vienam zūdot, otrs mirst. [..]”
Autors akcentē arī termina “valstsgriba” nozīmību, proti, nācijas kolektīvu rīcību, kas demokrātiskā valstī vērsta valsts uzturēšanai un nākotnes veidošanai. Latvijas valsts proklamēta, īstenojot tautu pašnoteikšanās principu, proti, nācijas gribas izpausmi jautājumā par savas valsts iekārtu. Pēc valsts izveidošanas, valstsgriba kļuvusi par pamatu tālākai attīstībai. Svarīgi minēt, ka šobrīd latviešu nācija balstās uz pilsoniskām vērtībām, kas ietver sevī arī cieņu pret nacionālajām minoritātēm un citas reliģijas piederīgajiem.
…