Jau 1919. gada 29. janvārī Ministru kabinets Liepājā nolēma “ievērojot pastāvošo sīko naudas zīmju trūkumu, izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kuras būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem un pagaidām izpildītu naudas vietu”. Taču tā paša gada 22. martā, kad parādījās rīkojums par valsts kases zīmju izlaišanu, tur bez sīkām naudas zīmēm bija paredzētas arī naudas zīmes 25, 100 un 500 rubļu vērtībā. Šo pāris mēnešu laikā valdība bija grozījusi savu nodomu un nolēmusi izlaist papīra naudu valsts augošo izdevumu segšanai. Tā paša gada 4. aprīlī valdība ar savu rīkojumu uzdeva finansu ministram izlaist valsts kases zīmes kopsummā līdz 25 miljoniem rubļu. ar 1919. gada 27. martā izsludināto rīkojumu valdība noteica šādu jaunās naudas kursu: 1 Latvijas rublis = 1 ostrublis = 2 vācu markas = 1,5 cara rubļi. Minētais rīkojums noteica bez tam arī, ka “līgumi, kas noslēgti pirms šī rīkojuma izsludināšanas, izpildāmi viņos paredzētā valūtā” un ka “visu nodokļu naudas vienība ir Latvijas rublis”.
Kad vēlāk pagaidu valdība atgriezās Liepājā, tā izdeva rīkojumu, ka arī Niedras laika izlaistās valsts kases zīmes atzīstamas par likumīgu maksāšanas līdzekļi. Niedras valdība no savas puses 1919. gada 17. jūnijā izdeva rīkojumu, ka 27. martā izsludinātais pagaidu valdības rīkojums, kurā noteikts Latvijas rubļa kurss, paliek spēkā. Neraugoties uz to, pircēji tomēr žēlojās Rīgas laikrakstos, ka veikalos atsakoties pieņemt Latvijas rubļu naudas zīmes.
…
