1922.gadā pieņemtā Satversme diemžēl ir ļoti nepilnīga, tā ir parāk liberāla, izplūdusi un nekonkrēta, pieļauj plašu tulkojumu un dod pārlieku lielu ietekmi partijām, tā pieļauj nekontrolētu valsts varas atzaru bezatbildību un patvaļu. Tas savukart sašķeļ sabiedrību, vairo savtīgas intereses un beztiesiskumu.
Jaunajā Satversmē būtu jāparedz visparējās labklājības princips, kuram būtu japieskaņo pārējie Satversmes panti. Sabiedrības labklājības pamatā būtu liekams produktīvs darbs, valsts veicināta un regulēta tautsaimniecības attīstība, visu ražošanas jomu līdzsvarota attīstība, paļaušanās galvenokārt uz saviem resursiem, vispāreja, valsts nodrošināta izglītības un veselības aprūpes sistēma, kultūras un zinatnes progress.
Tāpat būtu jāmazina uzsvars uz privātīpašuma “svētumu un neaizskaramību”, jeb, jārūpējas, lai arī privātīpašums kalpotu valsts pilsoņu kopējam labumam, lai tas netiktu izmantots pret valsts un sabiedrības nacionālajām interesēm, kā to varam vērot pašlaik.
Jaunajā Satversmē varētu iestrādāt visus iepriekš minētos Saeimas, prezidenta un pašvaldību vēlēšanu principus, partiju finansēšanas kārtību, deputātu “staigāšanu” no vienas partijas uz otru, arī līdzsvara mehānismu starp galvenajiem valsts pārvaldes atzariem.
Visbeidzo pilnīgi un galīgi ir jāvienojas par valsts valodas statusu un tās nostiprināšanu Satversmē. Vienalga vai tautas nobalsošanas jeb referenduma, vai tikai valdības līmenī.
1.1. Valsts valodas statuss – viens no problemātiskākajiem
punktiem patreizejā valsts politiskajā situācijā.
Latvijas Republikas Satversme tas 4. punktā paredz: “ Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”
Ja pret karoga izskatu Latvijas sabiedrībai, vismaz publiski, nav nekādu pretenziju, tad valodas statuss kopš LR Satversmes darbības atjaunošanas tiek nemitīgi apspriests.
…