Latvijas pastāvēšanas pirmajos gados likumdošanas vara piederēja Tautas padomei. 1920.gada aprīlī tās vietā tika ievēlēta Satversmes sapulce, kuras galvenais uzdevums bija izstrādāt valsts pamatlikumu. Satversmes sapulce kā valsts varas augstākais orgāns darbojās vairāk nekā divus gadus. 1922.gadā pieņemtā valsts Satversme likumdošanas varu piešķīra Saeimai, kurā vispārējās vēlēšanās ievēlēja 100 deputātus uz trim gadiem.
Par valsts galvu 1922.gada konstitūcija noteica valsts prezidentu( līdz tam šīs funkcijas bija izpildījis Satversmes sapulces un Tautas padomes priekšsēdētājs). Valsts prezidentu uz trīs gadiem ievēlēja Saeima. Valsts prezidentam tika parādīts liels gods, taču viņa patiesā vara nebija liela. Viņš iecēla Latvijas sūtņus citās valstīs, prezentēja valsti un bija armijas augstākais virspavēlneks. Valsts prezidenta postenī ievēlēja Jāni Čaksti(1922- 1927), Gustavu Zemgalu(1927- 1930) un Albertu Kviesi( 1930- 1934(oficiāli līdz 1936)).…