Nodokļu politika ir valsts finansu politikas sastāvdaļa, kas aptver pasākumu sistēmu nodokļu jomā un kuras izpausme var būt: vai nu pazeminot nodokļus, rosinot konjuktūru valstī, vai arī otrādi – paaugstinot nodokļus, kavēt ekonomikas attīstību. Tāpēc prasmīga valdības nodokļu politika ir iedarbīgs līdzeklis valsts ekonomiskās attīstības vadīšanā, kā arī cīņā pret inflāciju, bezdarbu u.c. negatīvām parādībām.
Jebkurai valdībai labi jāpārzina nodokļu elementus un to lietošanas un izmantošanas iespējas, lai ar panākumiem realizētu nodokļu politiku valstī. Taču pasaules ekonomikas pētījumi un valstu praksē parasti tiek vērsta uzmanība uz ekonomiskām, politiskām, starptautiskām un administratīvām faktoru grupām, kas ietekmē lēmuma pieņemšanu par tādu vai citādu nodokļu politikas realizēšanu un kam ir savas īpatnības. Jo tradicionālā kļūda, kādu pieļauj pārejas perioda valstis, ir tā, ka tiek mēģināts gatavā veidā pārņemt kādas attīstītas valsts nodokļu politiku un administrēšanas metodes. Tas ir pilnīgi nepareizi un gala rezultātā rada absolūtu neveiksmi. Ir jāatceras, ka pirmais nodokļu politiku noteicošais faktors ir konkrētā ekonomiskā situācija valstī, jo katrai valstij ir savas problēmas un uzdevumi, kas prasa pilnīgi individuālu pieeju. Viens un tas pats nodoklis dažādos ekonomiskos apstākļos darbosies atšķirīgi. To bieži aizmirst.
Nodokļu politika ES joprojām ir ES dalībvalstu nacionālās suverenitātes simbols. Atbildība par nodokļu politikas realizāciju gulstas galvenokārt uz dalībvalstīm (tajā skaitā uz Latviju) nacionālajā un reģionālajā līmenī. ES šai ziņā ir tikai pakārtota loma, proti, tā nodrošina, ka dalībvalstu nacionālās nodokļu sistēmas ir savietojamas ar ES mērķiem un raugās, ka tās netraucē preču, kapitāla un pakalpojumu brīvu pārvietošanos ES iekšējā tirgū. ES vienotā iekšējā tirgus veiksmīgai funkcionēšanai ir būtiski, ka dalībvalstu nodokļi neierobežo brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla kustību, kā arī neizkropļo konkurenci. Līdz ar to ES tiesību aktu kopums (acquis communautaire) skar galvenokārt tos nodokļus, kas ES iekšējā tirgū ietekmē patēriņu, attiecas uz uzņēmējdarbību un tirdzniecību ar trešajām valstīm (t.i., netiešie nodokļi: PVN, akcīzes nodoklis, muitas maksājumi). ES neiejaucas dalībvalstu sociālajā politikā, tā vienīgi raugās, lai nodarbinātajām vai pašnodarbinātajām personām, pārvietojoties ES iekšējā tirgū, nenāktos maksāt sociālās apdrošināšanas maksājumus divreiz, ES neregulē arī dabas resursa nodokļa piemērošanu un iekasēšanu. Kas attiecas uz tiešajiem nodokļiem, ES acquis neliek uzsvaru uz to harmonizāciju vispār, izņemot to, ciktāl tas skar četras Eiropas Kopienas līgumos paredzētās brīvības.…
