Esejas temata nosaukums sevī ietver divus, no pirmā acu uzmetiena pretējus jēdzienus: Medības, kas, neskatoties uz to, ka ietver sevī daudz un dažādas darbības, tomēr ir saistītas ar nogalināšanu un aizsardzība, kurai būtu tas jānovērš. To, vai šajos jēdzienos ir pretruna, vai arī medības uzlūkojamas par vienu no dabas aizsardzības izpausmēm, jāizlemj Tev – šīs esejas lasītāj!
Pirmo grāmatu par medībām sarakstījis sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts (ap 430. – 355. g. p. m. ē.). Līdz šodienai šai tēmai veltīti daudz un dažāda rakstura (lietišķas rokasgrāmatas, medību piedzīvojumu apraksti, pārspriedumi par medību morālo aspektu u. c.) darbi. Tas liecina par cilvēku interesi. Tāpat nav arī noliedzams, ka medību prestižs sabiedrībā pēdējā laikā ir stipri krities. Par medīšanu kautrējas runāt ne tikai masu mediji, bet pat speciāli medībām veltītos rakstu krājumos vairāk attēlo cīņu ar malumedniekiem, neveiksmīgas medības, kādu smieklīgu gadījumu nevis parāda dzīvnieku nomedīšanas procesu. To visu panākusi dabas aizsardzības propoganda, kur dzīvnieku aizsardzībai ierādīta īpaši svarīga vieta. Tas viss protams ir vajadzīgs un nozīmīgs darbs, tomēr bieži tiek jaukti cēloņi ar sekām un mednieki vainoti tādos gadījumos, kur cēloņi ir nekontrolēta saimnieciskā darbība, amatpersonu nolaidība u. tml.
Uz šodienu par dzīvnieku aizsardzību ir sarakstīts daudz teicamu grāmatu. Tomēr pat tādi, šajā jomā pasaules popularitāti ieguvuši autori kā Dž. Darels un B. Gržimeks savos darbos nebūt nevēršas pret medībām.
Cilvēka evolūciju nodrošinājusi tā ģenētiski ieprogrammētā visēdāja daba, pateicoties kurai mēs esam piemērojušies visdažādākajiem vides apstākļiem. Ir zināms, ka tropu apgabalos dzīvo tautiņas, kuru uzturā patērētais gaļas daudzums nav lielāks kā dažiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, turpretī arktiskajos apgabalos cilvēki pārtiek gandrīz tikai no gaļas un zivīm. Tā kā gan vākšana, gan medības ir bijušas cilvēces eksistences pamats miljoniem gadu, tad no šīm dziļi cilvēciskajām tieksmēm nav jākaunas un tās nav jānosoda arī šodien, kad cilvēkam medības vairumā gadījumu vairs nav eksistenciāli nepieciešamas un gaļu mums var nodrošināt domestificētie dzīvnieki. Savukārt savvaļas dzīvnieku domestifikācijas process ir noteicis medību lomas pakāpenisku samazināšanos pārtikas ieguvē. Arī kažokādas mūsdienu sabiedrībai vairs nav pirmās nepieciešamības prece. Rezultātā it kā nevajadzētu būt problēmām ar medījamo dzīvnieku aizsardzību, jo slodze uz medību faunu ir ievērojami samazinājusies. Tomēr pieaug gan cilvēku skaits, gan ražošanas intensitāte un tas viss notiek uz dabas (arī dzīvnieku) rēķina. Dzīvnieku populācijas ir piemērojušās līdzāspastāvēšanai, tomēr tās ir kļuvušas mazāk rezistentas. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka, no tā cik lielu dzīves telpu un cik daudz resursu mēs gribēsim dalīt ar mums līdzās esošajiem savvaļas dzīvniekiem.
Galvenais medību faunas aizsardzības instruments ir spēkā esoša likumdošana. Ne mazāk nozīmīgu lomu spēlē katra cilvēka (mednieka) uzvedības ētika. Šajā darbā tiks pieminēts daudz tādu lietu, kurām nav likuma spēka, bet tās ir zināmas lielākajai daļai mednieku. Jautājums ir tikai tāds – vai tās tiek ievērotas?…
