Latvijas Brīvības cīņu laiks ir bezgalīgas uzupurēšanās, patriotisma un bezbailības laiks. Šajā laikā ne viens vien pierādīja Latvijai, savai zemei to, ka spēj to aizstāvēt pat tad, kad uzbrūk daudz varenāks un lielāks pretinieks. Par spīti tam, ka jaunizveidotajai Latvijas armijai bija ierobežoti resursi, tā sakāva gan Sarkano armiju, gan vācu armiju, gan viltīgo Bermonta armiju. Drosmīgākie cīnījās plecu pie pleca un sasniedza savu mērķi- drīz vien Latviju atzina de jure.
Brīvības cīņas aizsākās ar Sarkanās armijas iebrukumu Latvijā 1918. gada 1. decembrī. Latvija tajā laikā vēl bija vācu karaspēka pakļautības un kā valsts skaitījās tikai faktiski- de facto. Pagaidu valdība nebija iemantojusi iedzīvotāju uzticību, līdz ar to karaspēku bija ļoti grūti nokomplektēt. Sākotnēji izveidoja tikai 3 rotas, kuru komandieris bija pulkvežleitnants Oskars Kalpaks, kurš varēja būt par piemēru citiem karaspēku vadoņiem. Viņš izveidoja patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Diemžēl Sarkano armiju neizdevās apturēt pilnībā, tikai stabilizēt frontes līniju pie Ventas upes. Latvijā tikai pasludināta Padomju vara. 1919. gada 6. martā nejaušas apšaudes laikā mira O. Kalpaks. Par savu varonību, patriotismu, talantu vadīt vienību, viņš pēc nāves saņēma augstāko Latvijas valsts militāru apbalvojumu- I šķiras Lāčplēša kara ordeni. Šis apbalvojums vien norāda to, cik Latvijas valstij, tās neatkarībai un vēsturei ir bijis nozīmīgs šis cilvēks.
Lai gan lielinieki bija pasludinājuši Padomju varas uzvaru visā Latvijā, kontroli pār Kurzemes daļu Ventas kreisajā krastā saglabāja dzelzsdivīzija, landesvērs un latviešu nacionālās vienības.…
