Šajā esejā analizēšu kādas konkrētas Rīgas vakarskolas izglītības sistēmu dažādu pedagoģiski filozofisko koncepciju skatījumā. Šī skola ir mana darbavieta, tāpēc centīšos dot precīzu ieskatu un analīzi par šo skolu.
Izglītība ir mērķtiecīgi organizēta sabiedrības vēsturiskās pieredzes, kultūrvērtību apgūšanas, pārmantošanas, sistematizētu zināšanu un prasmju apguves, personības īpašību, pārliecību, attieksmju un vērtību veidošanas un veidošanās joma, atbilstošu praktisku darbību kopums un rezultāts.
Pedagoģiski filozofiskās koncepcijas var iedalīt – esentiālismā, progresīvismā, bihevioristiskā pieejā, darbības pieejā, eksistenciālā pieejā, psihoanalītiskā pieejā un humānistiskā pieejā. Esejā analizēšu, kā katra no šīm pieejām izpaužas konkrētajā skolā.
Esentiālisms jeb klasiskā pieeja. Manuprāt, vakarskolās situācija ir daudz savādāka, nekā parastās skolās, jo daudz skolnieku jau ir pieauguši. Šajā skolā izpaužas esentiālisms, jo skolas mērķis varētu būt - nodot nākošai paaudzei iepriekšējās paaudzes zināšanas, pieredzes un kultūras mantojumu. Atšķirība no parastas skolas ir tā, ka vakarskolā lielākā daļa jau zināmā mērā ir iekļāvušies sabiedrībā un skola ir tikai kā palīglīdzeklis, lai noturētos šajā sabiedrībā. Protams, katrā lietā ir izņēmumu. Interesanti, ka skolas darbiniekiem ir svarīga katra skolēna individuāli subjektīvā pieredze un pats galvenais nav zināšanas. To var novērot stundās un starpbrīžos, kur ļoti bieži var manīt, ka skolēni ar skolotājiem brīvi un nepiespiesti runājas par dažādām tēmām. Mācību programmu nosaka, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, programmas prasības obligātas visiem. Skolēna aktivitātes pie katra skolotāja izpaužas savādāk. Katrs skolotājs pieļauj sev pieņemamo uzvedības normu robežu. …
