Latvijas brīvības cīņas: laimīga nejaušība vai ģeniāls plāns?

Ofensīva ir strauja, un pretestība niecīga, jo lielākos spēkus Stučka koncentrējis ziemeļos pret igauņiem. 6. martā pie Saldus pārpratuma apšaudē starp savējiem krīt Kalpaks. Viņa vietā par latviešu Landesvēra vienību komandieri kļūst Jānis Balodis. turpinās brivibas cinas.
brīvības cīņas ritēja PILNĀ sparā veselu gadu, līdz beidzot. 1920. gada 11. augustā Latvijas Republika ar Padomju Krieviju noslēdza miera līgumu. “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”
Brīvības cīņu vājprātīgi intensīvā hronoloģija pierāda – Latvijas valsts tapšana nebija nekāda laimīga nejaušība. Jā, laime mums klāt stāvēja, taču ir acīmredzama tā laika valdības politiskā gudrība un dedzība. Teju pusi gada esot ārzemēs vai dreifējot uz kuģa Liepājas ostā, Ulmanis faktiski svešām rokām izkaroja sev valsti – ar nīstajiem vāciešiem atbrīvoja Kurzemi un Rīgu, ar igauņiem – Vidzemi un vēlreiz Rīgu, ar Antanti – trešoreiz Rīgu, ar poļiem – Latgali. Apbrīnojams, galvu reibinošs politisks tango!
20 gadus vēlāk tas pats Ulmanis atdeva Latviju Krievijai bez neviena šāviena, kaut vēl nesen bija par to tik sīvi cīnījies.
…