Latviešu valodas kultūras problēmas

Lai cilvēki labāk saprastu cits citu, katrai tautai līdzās sarunvalodai pastāv literārā valoda – tāda, kas atbilst rakstu valodas normām. Kopš latviešu nācijas veidošanās sākumiem to kopuši literāti un valodnieki. Mūsdienās sastopama divējāda attieksme – no vienas puses, nevīžība pret jebkādiem likumiem, no otras,- sīkumainība attiecībā pret kādu neprasmi vai citādību. Ir arī vienaldzība pret valodu.
Dialekti un izloksnes valodu bagātina, tiem ir tiesības pastāvēt atbilstošā vietā un laikā, neuzspiežot savas īpatnības par vispārējo normu.
Ir zināms, ka latviešu literārā valoda, kas pamatojas uz vidusdialekta izloksnēm, savā attīstībā sasniegusi līmeni, ka tā daļēji atrāvusies no šīs bāzes un kļuvusi neatkarīga, tagad savukārt ietekmē izloksnes. Izloksnēm ir gadsimtiem ilgas tradīcijas, atsevišķi izloksnes gramatikas likumi, izloksnei ir īpatnēja skaņu izruna, sava leksika un frazeoloģija. Katra izloksne ir vienots veselums – atsevišķa relatīvi patstāvīga valoda, kam ir savi, dažkārt no literārās valodas atšķirīgi attīstības likumi. Tādēļ arī literārajā valodā, kas tiek kopta un veidota kā oficiāla valoda un kam ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar izloksnēm, reizēm jūtama izlokšņu ietekme. Jāņem vērā, ka izloksnes ietekmē runātājus, jo nosaka viņu valodas pareizuma izjūtu. Dažos gadījumos var notikt arī tā, ka izlokšņu pretdarbības rezultātā kāda literārās valodas norma mainās.…