Atsevišķu cilvēku un veselu tautu attieksmēs primārā nozīme ir dabiskiem un vēsturiskiem apstākļiem, kuru ietekmē viņu organismos izveidojas apmēram vienādas dispozīcijas jeb iespējas kulturālam darbam un dzīvei. Lietuviešu un latviešu izcelšanās no indoeiropiešu pirmtautas baltu jeb aistu nozarojuma norāda uz to, ka šo tautu senči ilgāku laiku ir dzīvojuši vienādos dabiskos un vēsturiskos apstākļos. Šinīs laikos viņos ir izveidojušās līdzīgas dispozīcijas un no tām atkarīgas iekšējās norises. Tāpēc šīs tautas ir ne tikai fizioloģiski, bet arī garīgi radniecīgas. Pēc baltu pirmtautas sadalīšanās un lietuviešu un latviešu tautas izveidošanās minētie dabiskie un vēsturiskie apstākļi nav manāmi mainījušies. Abas minētās tautas dzīvo zināmā mērā vienādos klimatiskos apstākļos, un viņu vēsturiskās gaitas bieži saska®as un ir pat līdzīgas.
Vēsturisko laiku sākumā lietuviešu un latviešu senči ilgāku laiku cīnījās pret kopīgo ienaidnieku — Teitoņu ordeni. Šinī ciņā viņi viens otru atbalstīja un reizēm sadevās roku rokā pret kopīgo pretinieku. Zemgaļu lielkungs pat uzņēmās Lietuvas ka®aspēka vadību un devās ar to ka®ot Ordeņa zemē.
Lietuvas panākumi cīņās pret Teitoņu ordeni atstāja pozitīvu iespaidu uz latvju tautas likteni — aizsprostoja vācu zemniekiem ceļu uz Latviju un ar to mazināja latviešu pārvācināšanas iespējas. Tannenbergas un turpmākās uzvaras pār Ordeni pamudināja to piekāpties Rīgas virsbīskapa priekšā un ar to nomierinoši ietekmēja Latviju, kas nāca par labu arī latvju tautai, sevišķi tās zemniekiem.
Livonijas iekšējais sabrukums pamudināja zemes likteņu noteicējus garīdzniekus un muižniekus ka®a laikā meklēt aizsardzību kaimiņu valstīs. Sarunas par to beidzās 1561.gadā ar Viļņas līgumu, pēc ku®a Vidzeme un Latgale (Pārdaugavas hercogiste) tika pievienotas Lietuvas valstij. Tātad lietuvieši un tie latvieši, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Daugavas, apvienojās vienas valsts varas vadībā. Diemžēl šī divu radniecīgo tautu politiskā tuvināšanās ātri izbeidzās. Saskaņā ar 1569.gada Ļubļinas reālo ūniju Lietuvas valsts nonāca stiprā Polijas ietekmē un pamazām tanī iekļāvās. Bez tam 17.gs. sākumā Zviedrija atņēma Polijai Vidzemi. Tikai Latgales latviešiem vēl kādu laiku (līdz 1771.g.) valsts dzīves vadība bija kopīga ar lietuviešiem, ko gan zemnieki maz sajuta, jo tie bija muižnieku varā, kas Latgalē jau bija pārpoļojušies.
18.gs. beigās lietuvieši un latvieši bija iekļauti vienā valstī — Krievijā; bet tuvināšanās ziņā kādu laiku tiem nebija nekādas nozīmes, jo abas minētās tautas savā vairumā bija atkarīgas no muižniekiem, un vispāri cittautiešiem krievu valstī nebija nekādu politisko tiesību un personīgās brīvības. Apstākļi zināmā mērā mainījās, kad Latvijā, Lietuvā un visā Krievijā atcēla dzimtniecību un iedzīvotājiem piešķīra pārvietošanās un pašvaldības tiesības. Tad latviešu un lietuviešu tautā uzliesmoja nacionālie centieni jeb tautiskā atmoda, kas minētās tautās ierosināja lielāku aktivitāti un veicināja kultūras attīstību visās dzīves nozarēs. Uz to sevišķi dzedzīgi aicināja Kronvalda Atis, ieteikdams latviešiem parūpēties par tādu valodas attīstību, kas viņiem varētu tuvināt arī lietuviešus. Bez tam viņš runāja un rakstīja par "vispārīgo patriotismu", kas varētu plūst pāri visai Latvijai un arī Lietuvai. Šo Kronvalda aicinājumu parasti attiecina uz latviešu un lietuviešu tuvināšanos un sadarbību literatūras laukā. Daži latvieši šim aicinājumam piešķīra arī politisku nozīmi un pagājušā gadu simteņa 80. gados sāka prātot par latviešu–lietuviešu ķēniņvalsts dibināšanu. Par to, piemēram, ir sprieduši Kaudzītes Reinis un bij. tautskolu inspektors E.Grāvītis. Ģenerālgubernators ir ziņojis iekšlietu ministram par šo latviešu nodomu. Tā laika policejskā valstī šī doma tautas masās nav izplatījusies. To apslāpēja Krievijas valsts spaidi un centieni, it īpaši pārkrievināšanas politika, kas latviešiem un lietuviešiem, starp citu, mēģināja uzspiest viņu rakstībā krievu burtus. Vidzemniekiem un kurzemniekiem izdevās no šī pārkrievināšanas paņēmiena atbrīvoties, bet Latgalē un Lietuvā tas aizkavēja grāmatu un laikrakstu izdošanu ilgāku laiku — līdz 1904.gadam.
…
