Katrai nācijai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Valstiskās suverenitātes iegūšana ir šo tiesību neatņemama sastāvdaļa. Latviešu nācija izmantoja vēsturisko iespēju un izcīnīja suverēnu valsti.
Latvijas valsts izveidojās laikā, kad Krievijas impērija Pirmā pasaules kara laikā nonāca uz militāra, ekonomiska un politiska sabrukuma sliekšņa. 1917.g. februāra revolūcija pavēra plašākas iespējas Krievijā dzīvojošo tautu autonomijai. Boļševiku (lielinieku) Oktobra apvērsums iekšējo situāciju valstī vēl vairāk saasināja. Krievijas militārais sabrukums un saspringtais iekšējais stāvoklis neļāva boļševiku valdībai realizēt imperiālistisku ārpolitiku. Bijušās impērijas drupas Eiropā nodibinājās piecas jaunas neatkarīgas valstis – Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija un Somija. Boļševiki neatteicās no impērijas idejas, tikai maskēja to ar internacionālismu un idejām par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Tomēr viņu mēģinājums 1919.g. izveidot Latvijā savu režīmu ar militārā iebrukuma palīdzību, izraisot pilsoņu karu, cieta neveiksmi. Tautas daļa, kas sākotnēji boļševikiem simpatizēja, jo līdz ar latviešu strēlniekiem no Krievijas gaidīja atgriežamies savus dēlus, vīrus un brāļus, Pētera Stučkas valdības neveiksmīgās darbības rezultātā no viņu sludinātajām idejām novērsās. Zemnieki nesaņēma īpašumā zemi, tautas sociālā nodrošinātība vēl vairāk pasliktinājās. Tā rezultātā 1920.g. miera līgumā Padomju Krievija bija spiesta uz visiem laikiem atteikties no jebkādām pretenzijām uz Latvijas tautu un zemi.
Arī vācu imperiālismam savi plāni Baltijā. Vācijas valdība plānoja šīs zemes iekļaut vācu impērijā un nometināt Baltijā pēc iespējas vairāk vācu kolonistu. Sevišķi aktīvi inkorporācijas veicināšanā vācu militāristi kļuva pēc Krievijas impērijas faktiskā sairuma 1917.g. Tomēr militārā sagrāve Pirmajā pasaules karā un Novembra revolūcija Vācijā 1918.g. radīja nestabilu situāciju, ka šos plānus nebija iespējams realizēt.
…
