1915. gada 1. augustā dzejnieki Kārlis Skalbe un Atis Ķēniņš izlaiž uzsaukumu latviešu tautai: “Pulcējieties zem latviešu karogiem!... Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!...”aicinot latviešu vīrus stāties strēlnieku bataljonos. Organizācijas komitejas aicinājumam atsaucās tūkstošiem latviešu jaunekļu un vīru jo latvieši bija gatavi karot ar sen nīstajiem vāciešiem. Īsā laika posmā tika izveidoti 3 bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu. Toreiz vēl nebija skaidri nosakāma, Latvijas nākotne, bet liekas, ka visi juta, ka jānotiek kaut kam lielam. Kā šis sauklis mainīja Latvijas vēsturi, par ko kļuva strēlnieki – par nacionālajiem varoņiem un/vai Pirmā pasaules kara upuriem?
Jau Pirmajā dienā, kad tika dibināti latviešu strēlnieku bataljoni, bataljonā pieteicās 171 brīvprātīgais, bet ar katru dienu viņu skaits aizvien pieauga. Kaut gan brīvprātīgajos bija paredzēts pieņemt tikai vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem, pieteicās arī pusmūža vīri un pusaudži. Manuprāt, neviens vēl nenojauta, cik lieli būs šie strēlnieku bataljoni, bet jau pēc divām nedēļām bija saformēti jau pirmie divi.…