Vārds ir viens no cilvēka stiprākajiem ieročiem. Cilvēks, kurš apguvis vārda noslēpumaino un satraucošo spēku, spēj ar to iedvesmot veselas tautas, dot cilvēkiem cerības un pacelt spārnos, vai gluži pretēji, satriekt cerības un laimi pīšļos. Latviešus – tautu, kura bija nospiesta ceļos, kuras lepnums bija iekalts važās – apvienot, atgādināt tiem zudušo dienu mirdzumu, spēja tikai tautiešu stiprie vārdi. Latviešu rakstnieki un dzejnieki bija tie, kuri ar saviem darbiem atmodināja brīvības alkas, iededza liesmu latviešu sirdīs un saliedēja tautu cīņai par savu tēvzemi. Viņu darbi ir nemirstīgi, tie dzīvo mums līdzās vēl joprojām, atgādinot, ka mēs esam varena tauta ar bagātīgu un skaistu kultūru un tradīcijām, un atgādinot, ka mūs vieno tautas traģiskā vēsture.
Kas ir galvenais, lai tauta atgūtu zaudēto brīvību un kļūtu par saimniekiem savā zemē?
Galvenais ir vienotība un nacionālā pašapziņa, lepnums par savu tautību, valodu un kultūru.
Kopš 13.gs beigām, kad baltu ciltis pakļāva vācu krustneši, latviešu tauta kļuva par kalpiem savā zemē. Latviešu zemnieki kļuva par dzimtļaudīm un bija piesaistīti pie zemes un atkarīgi no muižniekiem. Lepnais gars bija salauzts un klaušu jūgs žņaudza un smacēja brīvības alkas. Tomēr latviešu tauta bija stiprāka par saviem pāridarītājiem un izdzīvot un nepazust laika nežēlīgajā straumē tai palīdzēja rūpīgi sargātās un koptās tradīcijas, kas atgādināja sendienas un palīdzēja saglabāt īpašo tautas identitāti.
Pirmie pretošanās mēģinājumi dzimtbūtnieciskajai iekārtai sākās 18. gs. beigās, kad notika pirmie zemnieku nemieri. Salīdzinājumā ar citām zemēm, piemēram, Krieviju un Vāciju, Latvijas teritorijā 18. gs. Otrajā pusē jau bija liels lasītpratēju skaits. Bija talantīgi cilvēki, kuri spēja paust tautas intereses savos darbos. Šajā laikā radās pirmie pretdzimtbūtnieciskie sacerējumi – zemnieku rokraksta literatūra. Viens no pirmajiem zināmajiem autoriem ir Ķikuļa Jēkabs (1740. – 1777. vai 1778.). Viņa darbos gan ir jūtama stipra dažādu ārzemju autoru ietekme un arī par paraugu savām dziesmām, kā daudzi šā laika autori, viņš ir izvēlējies jau gatavas dziesmas. Tomēr galvenais ir tas, ka viņa darbos ir parādīts latviešu zemnieka grūtais liktenis šajā laikā un muižnieku patvaļa. Viņš parāda muižnieku nežēlīgumu, kā arī attēlo konkrētus muižnieku nodarījumus zemniekiem. Pretdzimtbūtnieciskie sacerējumi saglabājušies arī no Jura Nataniēla Ramaņa (ap 1743. - ?), J.Pulana (? - ?) un Jāņa Peitāna (1801. – 1854.). Šie bija progresīvi domājoši cilvēki, kuri savos darbos pauda idejas, kuras līdz šim latviešu tautības autori publiski paust nebija uzdrīkstējušies. Kaut arī šie darbi nebija literāri spēcīgi, tajos paustās idejas veidoja pirmos noteiktos soļus ceļā uz dzimtbūšanas atcelšanu Latvijas teritorijā.
19.gs. 30. gados literatūrā ienāca vairāki nozīmīgi latviešu tautības autori, kuri tiek saukti par veclatviešiem. Šo autoru darbos izpaužas latviešu pilsoniskās intereses, un vēlmes, kā arī latviskā, nacionālā pašapziņa. Tie ir Ansis Līventāls (1803. – 1878.), Ansis Leitāns (1815. – 1874.) un Ernests Dinsbergs (1816. – 1902.). Visspilgtāk nacionālā pašapziņa no šī laika autoru darbiem izpaužas Jāņa Ruģēna (1817. – 1876.) darbos. Viņa daiļradi ietekmēja šā laika vēsturiskā situācija. 19.gs. 40. gados notika zemnieku nemieri, bet 50. gadu beigas un 60. gadi bija jaunlatviešu kustības sākums.
Jau 40. gados Ruģēns saskatīja jaunas latviešu sabiedrības veidošanos, tādēļ savos darbos viņš vērsās pret dzimtbūtniecisko iekārtu un aicināja latviešus rīkoties, lai mainītu savas dzīves apstākļus. Savos darbos viņš parādīja, ka, lai latvieši kļūtu par vienotu nāciju, kas spējīga cīnīties par savām tiesībām, ļoti liela nozīme ir izglītībai. Neizglītotas un pakļāvīgas tautas masas, kurām nav sava viedokļa ir daudz vieglāk vadīt un tās ir spiestas pakļauties valdošajai iekārtai, tādēļ Ruģēns parādīja, ka latviešu zemniekam iekļūt augstākās kārtās palīdzēs vien skolas un zināšanas. Tautai ir nepieciešami inteliģenti cilvēki, kuri spēj nosargāt kultūras vērtības un, pats svarīgākais, veicināt nacionālo ideju attīstību. Jāni Ruģēnu viennozīmīgi var saukt par vienu no tautas atmodas priekšvēstnešiem, jo viņš ar savu optimistisko un enerģisko rakstības stilu, ar ko viņš pauž nešaubīgu ticību tautas nākotnei un mudina rīkoties savas tautas labā, iededza pirmos starus, kas vedīs latviešu tautu pretim jaunai rītausmai.
…
