3) Varētu pielietot arī liberālo metodi, atļaujot rīkot 16.marta piemiņas pasākumus, padarot šo dienu no valdības puses par oficiāli pieminamo dienu. Bet kā rāda pieredze, tad šis variants tika atcelts, jo radīja pretējo efektu.
4) Manā skatījumā 16. martu varētu pielīdzināt 9.maija svinēšanai, kur katrs sabiedrības loceklis varētu izvēlēties sev pieņemamāko, neprotestējot pret citādi domājošajiem. Respektīvi panākt to ka, katrs svin savu „uzvaru”.
Bet šī ideja arī nav daudzsološa, jo pēc pieredzes spriežot 9.maija svinībās nav novērota, kāda aktīva protestēšana no „latviešu” puses. Bez tam pastāv liela iespējamība, ka šādi sašķeļot sabiedrību latviešos un krievos (krievvalodīgajos) varētu izveidoties divkopienu valsts. Tas savukārt novestu pie divām pretnostatītām valsts iedzīvotāju kopām, kas varētu beigties pat ar militāru konfliktu.
5) Pielietojot radikālo metodi – aizliedzot 16. marta pasākumus un šīs dienas publisko pieminēšanu, varētu panākt „miera situāciju”, bet šāda piekāpšanās būtu pazemojoša ievērojamai sabiedrības daļai, kura uzskata šo dienu, kā sava veida protesta izrādīšanu par PSRS laika okupāciju un pārinodarījumiem, jo šī režīma noziegumi (tikai nosodīti) un noziedznieki nav nedz tiesāti, nedz sodīt. Savukārt pretējai pusei tā būtu uzvara un to uztvertu, kā iespēju arī citās jomās panākt sev labvēlīgu iznākumu.
Tātad kopumā secinot, netiktu panākts vēlamais, bet situāciju vēl vairāk saasinātu.
6) Manā skatījumā visefektīvākais risinājums, problēmas mazināšanai, bet ne atrisināšanai ir sabiedrības saliedēšana, ar kaut ko vienojošu, līdzīgi kā to dara Krievijā, lai novērstu sabiedrības uzmanību no pamatproblēmām. Latvijas gadījumā es domāju 2009. gadu, kad 16. martā nenotika praktiski nekādi aktīvie protesti, bez tam arī „Leģiona pieminētāju” rindas bija mazas. Manuprāt, tam par iemeslu bija ekonomiskā krīze un tās radītās problēmas. Jo šīs problēmas ir daudz nozīmīgāks un nopietnākas, nekā sava viedokļa „izkliegšana” vai nodemonstrēšana 16. martā pie Brīvības pieminekļa.
Pie šāda secinājuma nonācu, jo salīdzinot 16.marta masu mēdijos sniegto atspoguļojumu (sākot ar 2004. gadu) varēja secināt ka ar katru gadu šī problēma kļūst aktuālāka un nopietnāka. Lai gan sākot ar 2007. gadu šī spriedze sāka mazināties, iespējams tas bija izskaidrojams ar straujo ekonomisko attīstību, kas darbojās kā faktors, lai mazinātu sociālo spriedzi.
Tādējādi valdības uzdevums, lai tā būtu „labēja”, „centriska” vai „kreisa” ir vienot sabiedrību kopējam mērķim vai idejai, kas spētu apmierināt visas iesaistītās puses (piem. Krīzes pārvarēšana, valsts ekonomiskās labklājības celšana, kaut vai kopējā ienaidnieka tēla kultivēšana, līdzīgi kā Krievijā (rietumi) vai ASV (teroristi)). Bet, lai to sasniegtu būtu praktiski pilnībā jānomaina valdības sastāvs, jo liela daļa no šī brīža valdības pārstāvjiem tur ir pateicoties nacionālajām nesaskaņām (piem. PCTVL un TB/LNNK) arī citas partijas netieši, jo pastāv dalījums „latviešu” un „krievu” partijās un šīs nesaskaņas tikai padziļinās. Respektīvi, viņi rada problēmas nevis tās risina.
7) Patiesībā runājot par 16. martu problēmas nav, viņa tiek mākslīgi radīta!
Kamēr šie „radītāji” izmantos šo datumu savu savtīgo interešu labad, problēma nemazināsies.
…
